Izdzīvota liecība mums pašiem

Izdzīvota liecība mums pašiem

Aktīvie sociālie tīklotāji un ierindas Atzī:me lasītāji noteikti būs pamanījuši, ka aizvadītajos mēnešos personīgi un visai publiski izcīnījos ar radošo krīzi, īstā pagrieziena rādītāja meklējumiem dzīves krustojumos, nomāktu #VissIrSlikti izteiksmi teju it visā. Cēlos no vieniem pārbaudījumiem, gāzos atkal no nākošajiem un tā neskaitāmu reižu skaitu. Šodienas (trešdiena, 27.aprīlis) acīm tajā raugos uz ko tādu, kam vienkārši vajadzēja izmalties cauri, lai saprastu ko un kā tālāk, kas svarīgi un kas otršķirīgi. Pieļauju, ka vissmagāk šajā visā karuselī bija man tuvajiem cilvēkiem un draugiem, ne man pašam… It kā redzi, ka kaut kas nav kārtībā, bet kā palīdzēt arī īsti nesaproti. Tuvākie redzēja arī brīdi, kad fiziski vairs nespēju un biju gatavs visam atmest ar roku, ieskaitot Atzī:me pārdošanu dajebkam par dajebkādu summu, jo ne radoši / ne finansiāli nespēju sevī rast spēkus vilkt šo vezumu tālāk.

Rakstu spēcina

Šī ir izdzīvota liecība mums pašiem par to, cik šķietami mazas lietas patiesībā ir lielas. Šī ir izdzīvota liecība mums visiem par to, cik daudz mūsu darba augļus nekad neredzēsim publiski, bet nedrīkstam sevi barot ar destruktīvām domām, ka to nav vispār un darām lietas pa tukšo.

Tā nu sēdēju tovakar. Protams, ar klasisko kafijas krūzi pie rokas un miljoniem domu prātā. Viena no tām bija pati skaļākā, nomācot citas, šķietami nebūtiskākas: “Hallo, Tava Atzī:me nav nekas. Tu pats arī neesi nekas, ja domā, ka no tās vispār kādam kāds labums... Kāds naivums!” Nezinu no kurienes vispār prātā iemaldījusies, bet, jā, tik biedējoši asa un nesaudzīga tā bija. Nezinu no kurienes vispār prātā iemaldījusies, bet, jā, tik biedējoši asa un nesaudzīga tā bija. Tā, kā veca plate, ķērās un uz riņķi vien, uz riņķi vien skanēja. Patiesību sakot, biju tuvu brīdim, kad tā manā prātā pašpasludinātos par patiesību un šaubas svinētu uzvaru pār mani.

Neko, tā nu sēdēju tālāk. Nu jau ar domu, ka viss man ir absolūti skaidrs un zinu, ko tālāk darīt. Pag, drošs paliek nedrošs, pakonsultēšos ar Dievu, lai apstiprinātu savu pārliecību. Teicu: “Papiņ, es zinu, ka Tu tur augšā esi… Tu redzi, kas šobrīd manā dzīvē notiek un to, cik tas viss mani nomāc. Zinu, ka Tev ir, iespējams, citi lielāki darbi šobrīd - kādas dzīvības glābjamas, tumši ceļi cilvēku dzīvēs izgaismojami, bet… šis ir īstais brīdis, lai Tu rādītu kaut zīmi atbildē uz manu šīvakara retorisko jautājumu - jā vai nē? Ko tālāk? Mīļš paldies, Dievs!”.

Vakars, zinājies. Nogurdinoša diena un tā. Uzliku “iznomāties” seriālu galvas izvēdināšanas nolūkos un aizgāju uz virtuvi vakariņot. Pīk-pīk, pīk-pīk… Facebook Messenger uzstājīgi ziņo no blakus istabas, ka telefonā kāds ļoti akūti mēģina ar mani sazināties. “Aj, ir jau pavēls un galīgi nav vēlēšanās ar kādu runāt šobrīd. Gan vēlāk ieskatīšos, nekas nedeg tāpat.” Bet, protams, intriga taču paliek - kam? ko? kas sakāms? Nenocietos, ieskatījos un… turpmākā pāris stundu sarakste bija kā apliecinājums tam, ka pirms brīža esmu absolūtas stulbības savā prātā iedomājies un par patiesību licis. Īsiem, kodolīgiem teikumiem lai šis sarakstes atstāsts kalpo kā liecība par šķietami mazu lietu lielo nozīmību mūsu dzīvēs.

Rakstīja kāda nepazīstama meitene, kura mūsu sarunu un iepazīšanos uzsāka ar vārdiem: “Labvakar! Sakiet, kāds jums ir sakars ar Atzī:me?”. Atjokoju, ka idejiskais tētis un pašpasludinātais redaktors. Saņēmu paldies par to, ko esam darījuši līdz šim un to, ka vienkārši esam. Ne aiz lepnības vai vīzdegunības, bet uztvēru to kā ‘Paldies’ savā klasiskajā izpratnē - kāds ko labu paveicis, sak, jāpasaka arī kāds vārds iedvesmai. Uz ‘Paldies’ atbildēju ar ‘Paldies’ un, šķiet, ko vairāk vēl teikt. Uz to meitene ilgi, ilgi rakstīja un es pacietīgi gaidīju… Turpinājums mani negaidīti pārsteidza, apsēdināja un aizslaucīja visas šaubas par to, ka Atzī:me ir kas vairāk ne tikai man, vai Atzī:me lieliskajiem. Citēju: “Ja tieši un konkrēti runājam, tad paldies Jums par to, ka esmu šeit un varu rakstīt šīs rindas. Es ilgstoši dzīvoju ar depresiju, vainas sajūtu pret saviem vecākiem, draugiem un zaudējuma sāpēm par izjukušajām attiecībām. Nav svarīgi :( Man bija neiedomājami slikti un Es vēlējos aiziet no dzīves, lai vairs nevienu savā mūžā nesāpinātu. Es biju tam gatava un pēdējās dienās vienīgi ar šādu domu dzīvoju. Šovakar, teicu sev. Iegāju vien Facebook pamāt visiem domās atvadu sveicienus. Tam pat īpašu dzejoli sacerēju. Tā arī paliku. Mana draudzene nošēroja jūsu rakstu un neko jau tāpat nezaudēju, ja 5 minūtes vēl pakavējos. Zaudēju savu nespēku un depresīvo skatu uz dzīvi. Paliku te un palikšu, līdz nebūs Liktenis lēmis doties prom. Paldies!!! Jūs visi izglābāt manu dzīvi un dzīvību… Laimes un radošas veiksmes vēlējumi nākotnei! Jūs darāt cilvēku dzīves nozīmīgas un ne tik grūti pārdzīvojamas.” ~ Laura (24 gadi). [citāts iz sarakstes publicēts ar Lauras atļauju, lai kalpotu par iedvesmu un pārdomām mums visiem]

Tāds lūk stāsts, paldies Dievam, ar laimīgām beigām visās šķautnēs. Jāatzīst vien, ka pagāja vairāk kā nedēļu līdz spēju šodien par to šajās rindkopās uzrakstīt, jo tik skaidru un tiešu belzienu pa pieri, patiesību sakot, nebiju gaidījis... Stāsta morāle? Nenovērtējam par zemu kaut mazumiņu no visa tā ko ikdienā darām citiem par iedvesmu, jo no tā aug lielas un patiesi monumentālas lietas. Pat, ja paši grimstam šaubās un vēl to neapzināmies. Pat, ja šķiet, ka neviens nenovērtē Tavu darbu - zini, ka ir cilvēki, kuriem tas ir nozīmīgs, svarīgs un iedvesmojošs šķiet. Nav svarīgi - uzspieda 'Like' vai neuzspieda? Nošēroja tālāk vai nē? Tas nav rādītājs, lai no tā padarītā jēdzīgumu analizētu. Ja pēc tā spriestu, tad mēs būtu visdepresīvākā un nolemtākā valsts uz pasaules, jo tik maz sociālajos tīklos pamanām un novērtējam to kripatu labā un gaišā, kuru nesavtīgi viens otram ikdienā varam dot...

Svētīgu, gaišu un patiesi piepildītu Tavu pēcpusdienu! Nav tik traki, ja tā apsēžas un padomā, vai ne? ;)

P.S. Ja uzrunā, iedvesmo vai vienkārši vēlies šo dienu piepildīt ar labu darbu: no sirds priecāsimies par Tavu ieguldījumu Atzī:me uzturēšanā un attīstībā, liekot lietā kaut pāris iedvesmas € Atzī:me Atbalstam @ PayPal.


Kaspars Eniņš

~ Cieņā un sirsnībā, jūsu

Cilvēks ar attieksmi, viedokli un radošiem ''pēdu nospiedumiem'' dzīvē. Dzīves brīvmākslinieks. Atzī:me idejiskais motors un pašpasludinātais redaktors.


Viedokļi (0)

Vērtējums 0 no 5 ( 0 vērtētāji)
Klusums pirms vētras? Lai nu kā, vēl nav neviena viedokļa...

Izsaki viedokli / pārdomas / vērtējumu:

  1. Ar prieku Tevi uzklausīsim!
Rate this post:
0 Simboli
Pielikumi (0 / 3)
Share Your Location

Redaktora atzī:mētais

Nevainīgie Facebook testiņi, teiksi?

Paradoksāli, bet vērojot sociālajos tīklos notiekošo, es pat varu iztēloties sarunu starp vīru un sievu: "Mīļais, kādēļ Tu man vairs nedāvini ziedus?" un... tad viņš aizvainotā balsī atcērt "Zini, dārgā... Es aizpildīju testu Facebookā un izrādās, ka Tu mani nemaz nemīli!". To saku, protams, ar liel...

Par būtisko Tavai dzīvei...

Pieauguši, nobrieduši un kaut cik uz kājām nostājušies, mēs domās laiku pa laikam atgriežamies savos padsmitnieka gados un skolas laikā. Proti, laikā, “kad zāle bija zaļāka un debesis zilākas”. Vecākiem, protams, šajā jautājumā būtu kas sakāms un, pieļauju, ka viedoklis krasi atšķirtos no mūsu atmiņ...

Kā par sevi uzzināt daudz jauna?

Agra trešdienas pēcpusdiena. Diena tik skrejoša un piepildīta, ka nekam citam, šķiet, laika neatliks līdz pat ikvakara slaidajam iekritienam gultā, bet… Nejauši satikta, sen neredzēta paziņa ievieš savas korekcijas dienas plānojumā. Un… labi, ka tā, jo no tā atkarīgas manas šodienas pārdomas un skat...

Starp citu, esam šeit jau 2127 dienas & izstāstījuši 369 lieliskus stāstus...

ATZI:ME

39 lielisku un talantīgu autoru blogs par redzēto, dzirdēto, izbaudīto un ikdienas gaitās piedzīvoto. Lieliska vieta, kur iedvesmoties un patverties no rutīnas un depresijas.
Miers, draudzība un košļenes!

instaGrams

Ar radīts & uzturēts Latvijā, Atzī:me Media Group

Satura © Atzī:me Lielisko autoru pārziņā mūžīgi mūžos,
×
×

Pieslēgties

Cron Job Starts