Lietas

Lietas

Patīk, kā es rakstu? Es rakstīšu!

Patīk, kā es rakstu? Es rakstīšu!

Varbūt neierasti lielīgi no manas puses izskanēs, bet patiešām daudzi pēdējā pusgada laikā man teikuši “Man patīk kā Tu raksti!”. Iedzimtā latvieša paškritika notur rāmjos, lai publiski un skaļi pārpārēm nesapriecātos, taču… sirds kambari iepukstās dubultā spēkā, priekā un novērtējuma pozitīvajā siltumā. Tā sajūta iedvesmo, spārno un ceļ no dīvāna, ārstē no cilvēciska slinkuma un piepalīdz darīt arvien vairāk un labāk! Absolūti apzināti nekad neesmu rakstījis akadēmiski, politkorekti vai visādi citādi vispārpieņemti. Protams, bez gramatiskas vai saturiskas anarhijas, bet bez ambīcijas būt par paraugpilsoni kāda acīs. Bez ambīcijas iztēlot rindkopās to, ko patiesībā nedomāju.

Sešgadnieka pirmie soļi biznesā

Sešgadnieka pirmie soļi biznesā

Pirms dažām dienām, dodoties ikdienas gaitās, biju aculiecinieks kādam “bērns pret visu pasauli” konfliktam sabiedriskajā transportā. Iespējams, viss sācies dēļ kāda nenopirkta našķa vai cita laimīgai bērnībai nebūtiska sīkuma, bet… pāraudzis tik lielā bērna naidā, ka viņš dusmās neapdomīgi gatavs izteikt: “Kādēļ man bija jāpiedzimst tieši mūsu ģimenē, mamm? Es to nemūžam nepārdzīvošu un nekad nebūšu laimīgs!”. Uz acumirkli šķita, ka pat fiziski jūtu iesāpāmies sirdi no šiem vārdiem. Visu cieņu jaunajai māmiņai, kura atbildēja ar rāmu un viegli trīcošā balsī, bet pārliecinoši izteiktu: “Mēs katrs ienākam šajā dzīvē, lai ko otram iemācītu. Tu - mums ar tēti. Mēs - Tev, dēliņ!”. Puika paaugsies un, es zinu un ticu, ka pienāks diena, kad viņam pašam sirds iesāpēsies no domas vien, ka viņš ko tādu kādreiz saviem vecākiem teicis. Protams, neapzināti un dusmās, bet tomēr tik trāpīgi sāpīgi.

~6 mēnešu sociālo tīklu celibāts

~6 mēnešu sociālo tīklu celibāts

Tas neveiklais brīdis, kad savu rakstu iesāc ar citātu iz Andra Kiviča teiktā: “Tagad bieži stāvot kaut kādā tirgū vai kaut kādā Rimčikā, kur pilns ar cilvēkiem, domāju – visi tādi solīdi saģērbušies, tādi mierīgi… A kurš no jums raksta tos sūdus inernetā. Tu?! Tu?! Bet varbūt tu, meitene dzeltenajā krekliņā, kas, re, kur aiziet. It kā normāla meitene, bet varbūt viņa, kad paliek viena un neviens viņu neredz, mājās sēž un raksta visādas rupjības. Ej nu sazini.” Vakar, daloties sajūtās par mājās atkal pārnākšanu, minēju par savu pusgada pieredzi pasīvā sociālo tīklu lietotāja statusā. Neko nerakstīju, neko nelasīju, neLaikoju un neŠēroju tālāk.

Kā paglābties no nosalšanas?

Kā paglābties no nosalšanas?

Tas brīdis, kad pamodies no rīta secini, ka mājās beigusies kafija un... uzvāri tēju. Citiem vārdiem runājot, dari visu, lai tikai nebūtu jāģērbjas un jādodas ārā. Arī arguments "man taču ir laba, silta jaka" īsti nelīdz, jo agros janvāra rītos, nu, vairs ar to nepietiek, lai neapsaldētos vai neiedzīvotos aukstuma drebuļos, atrodoties ārā pat īsu laiku kā skaitītas minūtes līdz piemājas veikalam. Tas ir tikai mīts, ka nosalsts, gūst apsaldējumus vai ķermeņa atdzišanu tikai bezpajumtnieki, kuri teju visu laiku pavada zem klajas debess aukstumā. Jautāsi: "Kā pasargāt sevi no nosalšanas un kā rīkoties, ja tomēr gadījies iedzīvoties apsaldējumos?". Par to sīki un smalki Latvijas Dzīvības Glābšanas Asociācijas sagatavotajos padomos, kurus šodien, kā reiz, atradu internetā un mūsu, Tavai un manai, zināšanai apkopoju šajā rakstā. Sargājiet sevi un izvēlieties piemērotu apģērbu!

#NācijaŠokā par visu un vienmēr...

#NācijaŠokā par visu un vienmēr...

Vakar, sēžot rindā pie zobārsta, vēroju apkārt notiekošo un cenšos nedomāt par to, cik tomēr sāpīgas kļuvušas šīs tuvās attiecības ar smaida meistariem. Ne tik sāpīgi fiziski, kā finansiāli. Lai nu kā, tā sēdēdams pamanu meiteni, kura visnotaļ uzkrītoši lūkojas manā virzienā un smaida. Nodomāju: “Nekas, nekas… redzēsim, kurš smaidīs pēdējais pēc iznākšanas no kabineta.”. Protams, neatmetu domu par to, ka uz nepareizo pusi esmu saķemmējies šodien vai sniega kontrobandu no ielas bārdā esmu ienesis. Tā neveikli sēžam, smaidam un katrs savās domās klīstam. Līdz viņa klusi jautā: “Tu esi Kaspars, ja?”. Tā. Kas šitas tagad bija? Tas neveiklais brīdis, kad sāc galvā paniski pārcilāt failus un domāt par apstākļiem, kuros mēs varētu būt kļuvuši pazīstami iepriekš. Paldies Dievam, viņa turpina ar skaidrojošu piebildi: “Man patīk Atzī:me un mēdzu nepiedienīgi ilgi darbā aizlasīties jūsu visu stāstus un rakstus. Paldies!” Neslēpšu, zobārsta apmeklējums uzreiz krietni patīkamāks kļūst.

Akcizētā virtuālā labklājība

Akcizētā virtuālā labklājība

Nav jābūt kosmonautam, lai loģiskas analīzes rezultātā izsecinātu, ka zeme ir apaļa. Nav jābūt ekonomistam, lai saprastu un nojaustu, ka kādam te trūkst ilgtermiņa domāšanas un vīzijas par iespējām Latvijai patiesi uzplaukt. Ne uz papīra, ne oficiālajos paziņojumos Eiropas institūcijām. Nē, kaut caur pierādījumiem Tavā un manā ikdienā dot mājienu, ka viss tomēr iet uz labo pusi. Protams, nav arī jābūt gaišreģim, lai apzinātos, ka visām vajadzībām līdzekļu tāpat nekad nepietiks, bet tomēr... Mani, teikšu kā ir, kaitina uzstādījums, ka visus caurumus budžetā un nozarēs-trūkumcietējās iespējams aizlāpīt tikai un vienīgi ar nodokļu paaugstināšanu. Likumsakarīgi, vienā vietā naudas kļūst vairāk, bet citā viņas atkal paliek krietni mazāk [ja, protams, runājam par godprātīgu nodokļu maksāšanas scenāriju].

Tā dara tikai...

Tā dara tikai...

Jau teju mēnesi lielāko savas ikdienas daļu aizvadu aktīvi strādājot pie projekta ar kodēto nosaukumu "Misija: audzinām krustdēliņu" veiksmīgas realizācijas. Proti, dzīvojamies, augam un veseļojamies pēc pārciestajiem pārbaudījumiem šovasar. Par tiem, piedošanu, sīkākas detaļas atļaušos paturēt pie sevis, bet šodienas stāsts jau nav par to, lai tas piespiedu kārtā liktu punktu šim rakstam jau šim teikumam noslēdzoties. Stāsts arī nav par manu bezalgas atvaļinājumu vai interesanto finansiālo situāciju šajā mēnesī, kuru vienkārši jārisina, ne jāapspriež šajās rindkopās [protams, priecātos, ja par saprātīgu atlīdzību varētu būt Tev noderīgs šajās dienās]. Stāsts ir par audzināšanu, "nedrīkst" argumentēšanu un to, cik atbildīgi audzinām bērnus nākotnē lūkojoties.

Starp citu, esam šeit jau 2127 dienas & izstāstījuši 369 lieliskus stāstus...

ATZI:ME

39 lielisku un talantīgu autoru blogs par redzēto, dzirdēto, izbaudīto un ikdienas gaitās piedzīvoto. Lieliska vieta, kur iedvesmoties un patverties no rutīnas un depresijas.
Miers, draudzība un košļenes!

instaGrams

Ar radīts & uzturēts Latvijā, Atzī:me Media Group

Satura © Atzī:me Lielisko autoru pārziņā mūžīgi mūžos,
×
×

Pieslēgties

Cron Job Starts