Atzī:me Arhīvs

38 lielisku un talantīgu autoru blogs par redzēto, dzirdēto, izbaudīto un ikdienas gaitās piedzīvoto. Lieliska vieta, kur iedvesmoties un patverties no rutīnas un depresijas. Priecāsimies, ja iedvesmosi mūsu pastāvēšanu un jaunu stāstu izstāstīšanu!


Iedvesmo, nosūtot sms! VAI Iedvesmo ar PayPal

P.S. Tava iedvesma nepaliks bez pateicības no mūsu puses! Sīkāks info šeit...

Daudz laimes, Pēteri!

Daudz laimes, Pēteri!

Dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā, kurā, vismaz pēc definīcijas, visiem un ikvienam ir tiesības uz savu viedokli, politiskajiem vai reliģiskajiem uzskatiem. Sabiedrībā, kurā cilvēkam esot tiesības nebūt "straumes zivij" un iet ārpus mietpilsoniskās komforta zonas. Kā pierādās, tikai līdz brīdim... Līdz brīdim, kad Tu neizteiksi viedokli, kurš būs pretējs otra viedoklim vai uzskatiem par lietu kārtību pasaulē. Viedoklis, kurš nebūs pretējs valdošās elites un mediju ik dienas paustajām "patiesībām". Tieši tā, kā to izdarīja Pēteris Sproģis. Tālāk par ziņu virsrakstiem, kā allaž, neviens netika un... uzreiz ķērās pie nozākāšanas, aplamāšanas un apsūdzēšanas 'dzimtenes nodevībā'. Bet... kur šajā visā stāstā palika demokrātija, cilvēcība un respekts pret otra lēmumu, lai arī kāds tas būtu? Neburiet konspirācijas vai nodevības teorijas pirms neesat izlasījuši Pētera "Nodevēja grēksūdzi", kaut brīdi mierā un klusumā stāvējuši, lai saprastu, ko jūs paši par to domājat. Savām domām, ne tām, kuras kāds vēlas uzspiest par jūsu domām. Lai nu kā, ne par to šodienas stāsts.

Pēteris Sproģis: "Nodevēja" grēksūdze

Pēteris Sproģis: "Nodevēja" grēksūdze

Manā dzīvē bijušas smagas un ļoti smagas dienas, bet ar tik skarbu nosodījumu, ar visbriesmīgāko motīvu un plānu piedēvēšanu manai personai šodien mani sit tā, kā vēl nekad. Esmu kļuvis par nodevēju.

Staļina nāve (2017)

Staļina nāve (2017)

1953. gada 5. marts. Diena, kad visā lielajā Padomju savienībā apstājās laiks. Sēru mākoņi un asaru upes pārņem rūpnīcas, kolzozu tīrumus, proletariāta prātus un sirdis. Slaucējas aizgūtnēm nepagurušas histēriski raud, atslēdznieki dziļdomīgā klusumā atkorķē piemiņas "balto-dienišķo". Ir stājusi pukstēt visa pasaules proletariāta "tēva", vadoņa, iedvesmotāja un vienkārši biedra Josifa Visarionoviča Džugašvilli sirds. Citiem vārdiem runājot, PSKP CK ģenerālsekretārs Josifs Staļins ir miris. Ieraksts sekcijas žurnālā: "Insults". Tācu, vēl ilgus gadus pēc šim notikumam pietuvinātie piesardzīgi, bet visai pārliecinoši runā par iespējamu sazvērestību un apzinātu atstāšanu bezpalīdzīgā stāvoklī, kas rezultējusies letālā iznākumā.

Nevainīgie Facebook testiņi, teiksi?

Nevainīgie Facebook testiņi, teiksi?

Paradoksāli, bet vērojot sociālajos tīklos notiekošo, es pat varu iztēloties sarunu starp vīru un sievu: "Mīļais, kādēļ Tu man vairs nedāvini ziedus?" un... tad viņš aizvainotā balsī atcērt "Zini, dārgā... Es aizpildīju testu Facebookā un izrādās, ka Tu mani nemaz nemīli!". To saku, protams, ar lielu daļu ironijas, bet absolūti nebrīnītos ja tuvākajā vai tālākajā nākotnē tas kļūtu par mazā meža dīvainīšu naivas uzticības apogeju. Tomēr tie ir tikai ziediņi un absolūti katra paša darīšana, cik nopietni vai nenopietni uztvert šos 1001 testa rezultātus. Mani satrauc kas cits un par to tad šodien dalos pārdomās ar Tevi, Atzī:me domājošais lasītāj!

3 Tava mūža liktenīgās sievietes

3 Tava mūža liktenīgās sievietes

Freids, pašsaprotami, nav tā izplatītākā uz pasaules pirmsmiega lasāmviela. Protams, ja vien nav padomā iemigt pusteikumā ar grāmatu vai planšeti uz sejas. Es tomēr vakar riskēju un... ne kripatas miega nevienā acī uz pusnakti, jo Kaspars jau nevar nedomāt. Pukstēju pie sevis, ka pārāk daudz domāju un, protams, turpināju domāt. Vētīju sevi, attieksmi un likumsakarības aizvadīto dažu nedēļu notikumos, kad no absolūtas prieka eiforijas troņa nemanāmo novēlos tuvu, tuvu zemei. Vajadzēja man šo nakti, lai tiktu galā ar savām domām. Vajadzēja, lai atgādinātu sev, ka nekad nedrīksti atlaist grožus no savām rokām un ļauties egoistiskai bezrūpībai.

Piezīmes uz sociālo tīklu malām...

Piezīmes uz sociālo tīklu malām...

Sauciet to par manu rīta rutīnu, bet bez kofeīna un jaunāko ziņu devas mana diena nešķiet īsti iesākusies. Lēnu garu, dzerot ikdienišķo kafijas krūzi, uzzinu par labo un slikto pasaulē, kas nakts aizsegā noticis un informatīvi atkarīgajiem priekšā likts. Arī pārlapoju sociālos tīklus, lai uzzinātu, kas manu virtuālo draugu un paziņu dzīvēs ievērības cienīgs noticis. Šorīt apbrobežojos tikai ar kafiju, jo... no katra otrā ieraksta uz mani raudzījās Ilmārs. Skumju seju, pavisam drūmu vaigu, KNĀBa un cilvēku knābāts. "Nekad nebraukšu uz Kamčatku copēt!" pie sevis nodomāju un aizcirtu portatīvā datora vāku.

Tavs palodzes mazdārziņš

Tavs palodzes mazdārziņš

Beidzot vakar saņēmos, lai sāktu apzaļumot savu palodzi. Kāds ieraudzītu un teiktu ka zaļa jau tā ir tāpat, bet vajag kādu vitamīnu devu arī. Aiz loga arī saulīte mazliet uzspīdēja un uzreiz gribas rosīties. Tātad ko es varu ieteikt jums!? Ar ko sākt? Sāciet ar visvienkāršāko - sīpoliņiem. Brīvdienās bijām laukos un salasīju mazākus un lielākus sīpoliņus, tos tad arī likšu šoreiz uz palodzes.

Mana atkarība = teātris

Mana atkarība = teātris

Līdz šim esmu šeit rakstījusi pārsvarā par baudītajiem koncertiem, kas uz mani atstājuši spēcīgu iespaidu, tomēr vislielākā mana dzīves aizraušanās un droši varu arī teikt, ka atkarība, ir teātris. Šī atkarība ir visa mana dzīve. Es par to domāju pusi no nomodā pavadītā laika dienā, atceroties redzētās izrādes, esot teātrī un baudot izrādi vai plānojot, uz ko nākamo varētu aiziet. Man ir paveicies, ka arī mans darbs ir saistīts ar teātri, un tad arī darba laikā man ir atļauts domāt par izrādēm. Mani fascinē viss – no čalošanas foajē pirms izrādes, priekškara atvēršanās un aktieru, dekorāciju un tērpu šarms, līdz pat tam, kas notiek ar mani pēc redzētās izrādes.

Padom(dum)ijas laime

Padom(dum)ijas laime

"Padomju gados gan tā nebija!" - vārdu salikums, kuru pēdējo nedēļu laikā esmu uzkrītoši bieži dzirdējis klātienes sarunās un lasījis kāda rakstītajās rindkopās internetos. Nav tā, ka krasi esmu nomainījis paziņu loku vai ikdienas lasāmvielas avotus. Viss tas pats, vien ļaudis sākuši neizskaidrojamā nostaļģijā slīgt. Iespējams, meklējot izskaidrojumus vai attaisnojumus savai neapmierinātībai, depresīvajai pukstēšanai un imunitātei pret pozitīvā saskatīšanu Latvijā un pasaulē mums apkārt. Katram sava "taisnība" un tiesības uz kavēšanos atmiņās, bet pieklājīgus argumentus tā arī neviens nespēj likt galdā... Lūk, manas pārdomu rindkopas par tēmu.

Desmitgade. Blogs. Kontrolpunkts.

Desmitgade. Blogs. Kontrolpunkts.

Vakar vakarā ķēros pie ragiem ārējo cieto disku terabaitiem, lai ieviestu tajos kārtību un uzmeklētu 2 video failus vienam topošajam projektam, kuri kaut kur visā tajā datu jūrā nomaldījušies starp mapēm. Meklēju, dzēsu, pārkārtoju, kopēju un... atradu. Ne vien video, bet arī daudz citu vēsturisku liecību. Personīgi tuvu, mīļu un nozīmīgu. Arī mana pirmā, paša kopā saķibinātā un uzturētā bloga rezerves kopiju. To pašu, kuru lepni nodēvēju par "Vētrasputna Sienas Avīze" un neslēptā priekā, kā izrādās, tieši 2007.gada 2.janvārī padarīju publisku. Nopublicēju pirmo rakstu "Kā kurpnieks pie kurpēm tika" un beidzot biju ticis pats pie savas, privātas un cenzūrai nepakļaujamas e-izpausmju tribīnes. Desmit gadi, padomā tik, desmit gadi... 

ATZI:ME

39 lielisku un talantīgu autoru blogs par redzēto, dzirdēto, izbaudīto un ikdienas gaitās piedzīvoto. Lieliska vieta, kur iedvesmoties un patverties no rutīnas un depresijas.
Miers, draudzība un košļenes!

instaGrams

Ar radīts & uzturēts Latvijā, Atzī:me Media Group

Satura © Atzī:me Lielisko autoru pārziņā mūžīgi mūžos,
×
×

Pieslēgties

Cron Job Starts