Atzī:me Arhīvs

38 lielisku un talantīgu autoru blogs par redzēto, dzirdēto, izbaudīto un ikdienas gaitās piedzīvoto. Lieliska vieta, kur iedvesmoties un patverties no rutīnas un depresijas. Priecāsimies, ja iedvesmosi mūsu pastāvēšanu un jaunu stāstu izstāstīšanu!


Iedvesmo, nosūtot sms! VAI Iedvesmo ar PayPal

P.S. Tava iedvesma nepaliks bez pateicības no mūsu puses! Sīkāks info šeit...

No Valsts svētkiem līdz Māmiņdienai

No Valsts svētkiem līdz Māmiņdienai

Maijs ir tikai pusē, bet esmu jau paspējusi baudīt četrus dažādus, bet ļoti spilgtus un emocijām bagātus koncertus, par kuriem vēlos arī jums pastāstīt. Varu vien atkal klusībā pateikties, ka manu draugu lokā ir ne tikai brīnišķīgi aktieri, bet arī mūziķi, un tādēļ, atbalstot viņus, varu izbrīvēt laiku un iepazīt ārkārtīgi skaistu mūziku, ko ikdienā neklausos, bet katrs šāds koncerts man ir kā īpaši svētki. 

~6 mēnešu sociālo tīklu celibāts

~6 mēnešu sociālo tīklu celibāts

Tas neveiklais brīdis, kad savu rakstu iesāc ar citātu iz Andra Kiviča teiktā: “Tagad bieži stāvot kaut kādā tirgū vai kaut kādā Rimčikā, kur pilns ar cilvēkiem, domāju – visi tādi solīdi saģērbušies, tādi mierīgi… A kurš no jums raksta tos sūdus inernetā. Tu?! Tu?! Bet varbūt tu, meitene dzeltenajā krekliņā, kas, re, kur aiziet. It kā normāla meitene, bet varbūt viņa, kad paliek viena un neviens viņu neredz, mājās sēž un raksta visādas rupjības. Ej nu sazini.” Vakar, daloties sajūtās par mājās atkal pārnākšanu, minēju par savu pusgada pieredzi pasīvā sociālo tīklu lietotāja statusā. Neko nerakstīju, neko nelasīju, neLaikoju un neŠēroju tālāk.

Atkal mājās pārnākot...

Atkal mājās pārnākot...

Hei! Kāds brīdis aizvadīts, kopš iepriekšējo reizi tikāmies Atzī:me virtuālajās lappusēs. Kāds brīdis, kuru bijis grūti nepamanīt un, iespējams, kādu laiku būs grūti aizmirst. Iesākumā, godīgi sakot, pat īsti vairs negribējās rakstīt. Tāda fiziska un garīga iztērēšanās sajūta, kas, likumsakarīgi, rezultējās paša eskalētās šaubās par to, vai tas vispār ir tas, kas Tev padodas un vēlies turpmāk darīt… Mākslinieciski depresīva radošā krīze, ja labpatīk, kura rezultējās teju 6 mēnešu ilgā sociālo tīklu diētā un publiskā klusumā, pārdomās un aicinājumu vētīšanā sevī. Vēlāk, dažādu dīvainu sakritību rezultātā, šķīros no atzi.me domēna un tas nonāca citu īpašnieku rokās. Šķita, ka uz visiem laikiem. Banāli, bet kā tajā vecumvecajā citātā: “Novērtēsi to, kas Tev šobrīd pieder tikai tad, kad to kādu dienu pazaudēsi…”.

Par atteikšanos

Par atteikšanos

Ir ļoti viegli atteikties no tā, kas nav. No “pieķeršanās materiālām vērtībām” — ja nekad nav piederējis nekas nosacīti vērtīgs, piemēram, paša celta māja, paša remontēts dzīvoklis, paša nopelnīts auto. Ja nav izveidota saikne ar paša sajūtām, ļoti viegli ir sludināt mieru un līdzsvaru. Ja nekad nav bijušas tuvas attiecības, ļoti viegli ir sludināt nepieķeršanos cilvēkiem. Tas pats par naudu. Varu. Kaislībām.

Skaņa iedvesmai. Deviņi mulsumi.

Skaņa iedvesmai. Deviņi mulsumi.

Ar katru minūti, kuru pavadi miegā, ir arvien grūtāk pamosties. Tu iemiedz arvien dziļāk un dziļāk. Līdz brīdim, kad bez modinātāja un kafijas smaržas grūti saņemties tikt ārā no gultas... Līdzīgi kā ar attiecībām, savstarpēju uzticēšanos, nodevību un rētām sirdī. Pienāk brīdis, kad tas viss dzīvē ir tik daudz par daudz, ka Tu, cilvēks, iemiedz un bez ārējas iedarbības būs sasodīti grūti pašam pamosties. Iemiedz noslēdzoties, nocietinoties un pašaizsargājoties. Dzīve jau ar to nebeidzas. Tik paliek gauži formāla, lietišķa, ikdienišķi parasta un atsvešināta no cilvēciskas tuvības... 

Izdzīvota liecība mums pašiem

Izdzīvota liecība mums pašiem

Aktīvie sociālie tīklotāji un ierindas Atzī:me lasītāji noteikti būs pamanījuši, ka aizvadītajos mēnešos personīgi un visai publiski izcīnījos ar radošo krīzi, īstā pagrieziena rādītāja meklējumiem dzīves krustojumos, nomāktu #VissIrSlikti izteiksmi teju it visā. Cēlos no vieniem pārbaudījumiem, gāzos atkal no nākošajiem un tā neskaitāmu reižu skaitu. Šodienas (trešdiena, 27.aprīlis) acīm tajā raugos uz ko tādu, kam vienkārši vajadzēja izmalties cauri, lai saprastu ko un kā tālāk, kas svarīgi un kas otršķirīgi. Pieļauju, ka vissmagāk šajā visā karuselī bija man tuvajiem cilvēkiem un draugiem, ne man pašam… It kā redzi, ka kaut kas nav kārtībā, bet kā palīdzēt arī īsti nesaproti. Tuvākie redzēja arī brīdi, kad fiziski vairs nespēju un biju gatavs visam atmest ar roku, ieskaitot Atzī:me pārdošanu dajebkam par dajebkādu summu, jo ne radoši / ne finansiāli nespēju sevī rast spēkus vilkt šo vezumu tālāk.

Tam labam būs augt un turpināties!

Tam labam būs augt un turpināties!

Esmu radis darīt visu, ko ikdienā daru,neatlaidībā un apskaužamā pacietībā. Tā veicu gan tiešos darba pienākumus, gan tos, kurus brīvajā laikā esmu licis sev par hobijiem vai, ja labpatīk, maziem misijas darbiem - iedvesmot un padarīt katra ikdienu kaut par kripatu gaišāku, priecīgāku un krāsaināku. Zinu, ka daudzi par šo brīnās un pat apbrīno. Es, ja godīgi, arī pats dažkārt par to nobrīnos, ka spēju rast visam laiku un enerģiju uzsākt, turpināt un attīstīt. Galvenokārt, mani iedvesmo tā sajūta, kura rodas brīdī, kad Tavs darbs kaut vienam, diviem vai dažiem desmitiem ir kalpojis par labu, iedvesmojis un, iespējams, sapurinājis sasniegt vairāk un motivējis turēties uz pareizā ceļa. Lai arī cik, pardon my french, sūdīgi dažkārt neietu vai es nejustos - nespēju nolaist rokas jau paveiktā priekšā un turpinu arvien radīt, darīt prieku jūsu dzīvēs un ikdienā.

Par mīlestību un bailēm

Foto: Atzī:me Fotomirkļi

Cilvēks vienlaikus var būt tikai vienā telpā — vai nu baiļu, vai mīlestības. Abas ir savstarpēji izslēdzošas. Tur, kur ir bailes, mīlestības nav. Ir noteikumi, prasības, priekšstati, shēmas. Meli un nespēja skaidri redzēt. Tur, kur ir mīlestība, nav baiļu. Ir rāms miers, pieņemšana un dāvināšana. Skaidrība un patiesums.

Kad neizsmeļamais izsmeļās...

Kad neizsmeļamais izsmeļās...

Arvien kāds no Taviem draugiem vai paziņām teiks, ka viņš / viņa nekad nepagurst. No malas tiešām šķiet, ka viņu darbina maza atomelektrostacija? Salti melo acīs skatīdamies… Tiesa, Tu nekad neredzēsi šī cilvēka vājuma vai paguruma brīžus. Tie rūpīgi noslēpti. Gluži kā tāda pavalkāta, pagultē aizsviesta zeķe. Viss kārtībā un absolūti nemanāmi līdz brīdim, kad sāk nepanesami smakot un traucēt komfortablu dzīvošanu pašam un apkārtējiem. Arī paļauties un ticēt uz to, ka tas ir pats no sevis pārejoši, šķiet muļķīgi. Tikpat muļķīgi kā ticēt tam, ka ar pāris litriem benzīna sava vecā Opeļa bākā vari no Rīgas līdz Berlīnei aizbraukt. Bez benzīntanka apmeklējuma diez cik tālu netiksi, vai ne?

Pāris rindkopas par prieku...

Pāris rindkopas par prieku...

Ir viena nelaime ar visu to radošo un māksliniecisko cilvēkbūšanu. Neizbēgami, kādā garā ziemas vakarā, pieķer sevi pie destruktīvās un absolūti ne-radošās domas: “Vai kādam vispār vajadzīgs tas, ko daru ikdienā? Kas tajā vispār kādam var šķist īpašs un novērtējuma vērts?”. Pats, pardon my french, sūdīgākais slēpjas faktā, ka tas viss nāk komplektā ar brutālām šaubām par to, ka vispār ko spēj izdarīt… Daži, diemžēl, tā arī paliek šajā stāvoklī līdz mūža galam. Daži, par laimi, izkārpās un spēj tikt pāri. Dažus, kā šonedēļ mani, izsit no šī stāvokļa šķietamas nejaušības no draugu vai absolūti nepazīstamu cilvēku vidus. Ziedonis reiz rakstījis “Es apsēžos un uzrakstu vienu dziesmiņu par prieku....”. Man ar to dziesmu rakstīšanu ir kā ir. Apsēdos un uzrakstīju pāris rindkopas par prieku ;)

ATZI:ME

39 lielisku un talantīgu autoru blogs par redzēto, dzirdēto, izbaudīto un ikdienas gaitās piedzīvoto. Lieliska vieta, kur iedvesmoties un patverties no rutīnas un depresijas.
Miers, draudzība un košļenes!

instaGrams

Ar radīts & uzturēts Latvijā, Atzī:me Media Group

Satura © Atzī:me Lielisko autoru pārziņā mūžīgi mūžos,
×
×

Pieslēgties

Cron Job Starts