Kā par sevi uzzināt daudz jauna?

Kā par sevi uzzināt daudz jauna?

Agra trešdienas pēcpusdiena. Diena tik skrejoša un piepildīta, ka nekam citam, šķiet, laika neatliks līdz pat ikvakara slaidajam iekritienam gultā, bet… Nejauši satikta, sen neredzēta paziņa ievieš savas korekcijas dienas plānojumā. Un… labi, ka tā, jo no tā atkarīgas manas šodienas pārdomas un skats uz lietām, notikumiem kopumā. Divas kūpošas, aromātiskas kafijas krūzes acu priekšā un nesteidzīga saruna par visu un ‘par neko’. “Gan visu ieplānoto paspēšu!” pie sevis nodomāju un ļaujos. Ir tāda neizskaidrojama sajūta, ka mums tieši šodien jārunā. Daudz un ilgo, jo tik depresīvi-skumjām acīm neatminos viņu jelkad redzējis… Apvaicājos par to, kas jauns viņas pasaulē. Ņemot 10 sekundes dziļai ieelpai un izelpai, viņa saka: “Baumas! Nespēju vairs, ka citi runā zinātniskās fantastikas cienīgas, izdomātas un idiotiskas lietas par mani.“ Līdz kaulam pazīstama un izdzīvota lieta, vai ne?

Rakstu spēcina

“Bāc, tik aktuāli šobrīd arī manā dzīvē šobrīd…” pie sevis nodomāju un svinīgi pats sev nosolos, ka taps šis stāsts ar, manuprāt, sastopamākajiem baumu rašanās iemesliem. Ar paša izmēģinātajām receptēm, lai tām cieņpilni stātos cīņā pretī. “Cīņā?” pie sevis tikko nosmaidīji, vai ne? Protams, maz ko spējam ietekmēt un izcīnīt, jo vienmēr kāds kaut kur par Tevi runās. Vienmēr, paklausoties cilvēku sarunās, par sevi tik daudz jauna uzzināsi, ka pat sāksi šaubīties par savu cilvēcisko izcelsmi. Mēs nespējam mainīt baumotāju attieksmi pret sevi, bet varam izmainīt to, kā paši uztveram baumas un cik tuvu sev tās pielaižam.

[Taisnības labad atgādinu: nejaucam baumas ar nepamatoti augstu pašvērtējumu, izteiktu nespēju pieņemt kritiku]

Baumo tāpēc, ka neko nezin...

Zinātniski nespēju pamatot savu pārliecību, bet personīgi man šķiet, ka šis ir visizplatītākais mēslojums baumu stādiem, to zelšanai un plaukšanai. Cilvēka dabā ir būt “viszinošam” un dzīvot neremdināmās alkās pēc uzmanības. Pat, ja viņš palicis aiz Tavas privātās informatīvās telpas robežām. Paradoksāli, bet par Tavu privāto dzīvi vai dzīves notikumiem visvairāk runās tie, kuriem vismazākās nojausmas par to. Gluži kā leģendārie DELFI komentētāji: "Ziņas virsrakstu vēl līdz pusei neesmu izlasījis, bet jau gatavs uzrakstīt zinātniski-pētnieciskā darba cienīgu eseju komentāru sadaļā." Tieši tāpat ar baumotājiem - visi vaļā mutēm klausīsies pasaules mēroga žurnālistikas apcerējumu par tēmu, kurā netiks žēloti apcerīgi epiteti un kosmiski slima suņa murgi. Vienīgi, patiesība tajā visā 99% gadījumu knapi samanāma vai nebūs vispār. Bet... vai tas kādam kaut reizi dzīvē traucējis spēlēt klusos telefonus un tiražēt to tālāk? Diemžēl, nē!

Baumo tāpēc, ka Tu traucē...

Mūžsena patiesība vēsta: “Ja par Tevi runā aiz muguras un baumo, tad Tu esi kādam priekšā.” Likumsakarīgi, aizsedz kādam skatu un traucē horizontu saredzēt. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Visizplatītākā parādība, manuprāt, lielākos vai mazākos kolektīvos, kuros no kolektīva un komandas gara palicis pāri vien barankas viducītis. Kolektīvos, kuros pāri visam izteikts personīgās ambīcijas un nepamatots savstarpējās sacensības gars. Kolektīvos, kuros mērķus un motivāciju uz rezultātu aizēno cilvēka ego. Darba vietās, sporta komandās, tuvāku vai tālāku paziņu lokā, radinieku starpā un pat daudzās baznīcu draudzēs, lai cik tas arī skumji neizklausītos… Karā visi līdzekļi labi, kāds teiks? Dievs dod, lai mierīgu sirdsapziņu spēj dzīvot, kad atskārtīsi, ka uz savu ambīciju un karjeras altāra esi tik daudzas dzīves zilganzaļās baumu liesmās upurējis/-usi. Kā saka, zārkam nav kabatu - nepaņemsi mūžībā līdzi iekrāto, lai atpirktos no atbildības par nodarīto. Arī sirdsmieru par naudu nenopirksi, lai vari otram mierīgi acīs paskatīties. Neizcelies, citus noliekot un pakāpjoties. Izcelies,  strādājot ar sevi un attīstoties, pieaugot varēšanā.

Baumo tāpēc, lai bēgtu no sevis...

Nevienam no mums nav tik perfekta dzīve, ka nekad mūžā nebūtu domājuši par aizbēgšanu vai izraušanos no ikdienas problēmām. Kaut uz sekundes simtdaļu. Drosmīgākie stāsies ar savām problēmām tet-a-tet, vājākie vienmēr meklēs vieglākos ceļus. Kāds piedzersies, kāds pametīs visu likteņa varā un dodas labākas dzīves meklējumos citviet, vēl kāds paliks tepat, bet… savu šķietamo bēgšanu realizēs, iztēlojot un izfantazējot citu cilvēku dzīves. Protams, nostiprinot rezultātu ar savu fantāzijas augļu pasniegšanu par patiesību plašākas publikas vērtējumam. Uz tāda fona sava dzīve sāk šķist tuva ideālam, vai ne? Savdabīgs, dziļas iedarbības bezrecepšu antidepresants. Līdz brīdim, kad arī tas vairs kādu dienu nelīdzēs. Agri vai vēlu, atvērsi acis un ieraudzīsi savas dzīves realitāti, kurā “bonusā” visam būs ilgtermiņā nerisinātas un samilzušas problēmas. Grūti pat izvērtēt, kurš būs šajā situācijā lielāks zaudētājs - cilvēks, kuru kāds būs izbaumojis no savas dzīves vai cilvēks, kura dzīvē būs ataususi baumošanas raisīta vientulība. Cieš abas puses, nenoliedzami. Tomēr, baumas vieglāk pārdzīvojamas. Pretstatā absolūtai vientulībai…

Šie trīs, manuprāt, ir visizplatītākie baumu ierosinātāji, kuri izbaudīti uz paša ādas dažādās dzīves situācijās, kļūstot par baumotāju pastiprinātas intereses objektu. Baumu bumbas krīt un sprāgst. Ar katru brīdi paliek arvien skaļāk un bīstamāk, bet... ko darīt lietas labā? Kamēr zinātnieki un pētnieki apmētā viens otru ar argumentu pusķieģeļiem, meklējot ideālo 'baumu apkarošanas formulu', es atļaušos piedāvāt savus subjektīvos ieteikumus situācijas atrisinājumam.

Visupirms, vienmēr der atcerēties, ka par Tevi baumos un visādas puspatiesības tālāk pados tikai tie, kuriem neesi svarīgo un tuvo personu sarakstā. Ja savā lišķībā un liekulībā tie apgalvo pretējo, tad netici! Acīmredzot, esi derīgs ielāps vai lietderīgs atbalsts viņu pašu dzīves lāpīšanai. Kam būsi svarīgs, tie pienāks pie Tevis un nenobīsies acīs pajautāt: “Klau, dzirdēju par Tevi to un šito. Vai tā ir taisnība?”. Ja lasot šo rakstu atmiņā vari atsaukt cilvēku, kurš tā Tavā dzīvē kaut reizi izdarījis - novērtē un vari droši doties izlūkos ar viņu! Viņam vai viņai, tātad, neesi vienaldzīgs. Man, piemēram, tādi šobrīd ir trīs cilvēki. Novērtēju un saku paldies viņiem par to.

Lūk. Protams, nav viegli visu apkārtnotiekošo izlikties nemanām, ja par Tevi baumo biezā slānī, bet tomēr - centies nelaist to tuvu pie sirds, jo tas viss kā Dihlofoss indēs Tevi no iekšpuses. Līdz brīdim, kad pats jau neviļus sāksi ticēt, ka esi sliktākais cilvēks uz pasaules un sev jautāsi: “Kā zeme vēl mani nes?”. Viegli nebūs, bet vērts mēģināt, lai pasaudzētu sevi. Kad pirmais dusmu un naida vilnis Tevī norimis, mēģini konstruktīvi un skaidru prātu pašķetināt atbildes uz jautājumu “Kāpēc un kam tas ir izdevīgi?”. Visai droši, ka viena no 3 augstākaprakstītajām situācijām varētu būt par iemeslu baumām Tavā pastkastītē. Ja vari to izdarīt bez aizvainojuma un dusmu izteiksmes balsī, tad mēģini uzrunāt baumotāju aci pret aci un saprast (vai vismaz censties saprast) baumotāja motivāciju šādai rīcībai. Personīgi man ne vienmēr tas ir izdevies un, pat šodien rakstot šīs rindas, ir vairāki cilvēki, ar kuriem skaidri zinu, ka vēl nespēšu mierīgi izrunāt notikušo / notiekošo. Varbūt viņi pat lasa šīs rindas, bet man vienalga. Tikai vainīgie sajutīsies neērti un visskaļāk bļaus, ka šo vispār rakstu, vai ne? ;)

Katrā gadījumā, svarīgākais šādās situācijās ir saglabāt pašcieņu un nevāļāties kāda priekšā pa zemi, mēģinot attaisnoties un izskaidrot situāciju. Ja šis cilvēks nav bijis Tavā informatīvajā lokā, tad kāpēc viņu paša rokām neapzināti ievilkt tajā? Varbūt tieši tāds ir mērķis un motivācija?! Tie, kuriem būs svarīgi, atradīs laiku un iespējas ar Tevi aprunāties. Tiem, kuriem absolūti vienalga par Tevi, atradīs 1001 argumentu, lai to nedarītu un netraucēti turpinātu spēlēt jau līdz riebumam apnikušos klusos telefonus.

Noslēgumā, kā ķirsis uz zemeņkūkas, manas omītes teiktie vārdi un dotā dzīves gudrība: “Citu aprunāšana ir galējas necieņas izrādīšana pašam pret sevi. Ja nav ko teikt, labāk paklusēt, jo necienot sevi, Tu apliecini sevi kā staigājošu miesas čupu - bez sirdsapziņas, bez dvēseles un emocijām.”

Cieniet viens otru. Runājiet, skatoties acīs. Dzīvojiet saticīgi. Dzīvojiet savas dzīves, ne baumojiet par citu!


Kaspars Eniņš

~ Ar cieņu, jūsu

Cilvēks ar attieksmi, viedokli un radošiem ''pēdu nospiedumiem'' dzīvē. Dzīves brīvmākslinieks. Atzī:me idejiskais motors un pašpasludinātais redaktors.


Viedokļi (0)

Vērtējums 0 no 5 ( 0 vērtētāji)
Klusums pirms vētras? Lai nu kā, vēl nav neviena viedokļa...

Izsaki viedokli / pārdomas / vērtējumu:

Ar prieku Tevi uzklausīsim!
Pielikumi (0 / 3)
Share Your Location

Redaktora atzī:mētais

Dīvāna samuraji

Vakars. Trolejbuss. Sēžu, savā nodabā austiņās klausos līdzpaņemto muzikālo bibliotēku un neuzkrītoši vēroju cilvēkus. Katrs iegrimis savās domās, rūpēs vai savas dzīves neapmierinātībā sarauktu seju veras tālumā. Vienvārdsakot, visai pelēcīgi. Te, pāris pieturas pirms galamērķa, sākas pastiprināta ...

~6 mēnešu sociālo tīklu celibāts

Tas neveiklais brīdis, kad savu rakstu iesāc ar citātu iz Andra Kiviča teiktā: “Tagad bieži stāvot kaut kādā tirgū vai kaut kādā Rimčikā, kur pilns ar cilvēkiem, domāju – visi tādi solīdi saģērbušies, tādi mierīgi… A kurš no jums raksta tos sūdus inernetā. Tu?! Tu?! Bet varbūt tu, meitene dzeltenajā...

Maza cilvēkbērna lielais fotoplenērs

Maniem sociālo tīklu cīņubiedriem un draugiem, šķiet, nav noslēpums, ka viens no maniem lielākajiem aizvadītās četrgades lepnumiem, priekiem un pārcilvēciska mīļuma dāvanām ir mans krustdēliņš. Vēl mazs savā augumā, kā jau četrgadniekiem raksturīgi, bet liels savās domās, spriedumos un pasaules liet...

Starp citu, esam šeit jau 1543 dienas & izstāstījuši 318 lieliskus stāstus...

ATZI:ME

38 lielisku un talantīgu autoru blogs par redzēto, dzirdēto, izbaudīto un ikdienas gaitās piedzīvoto. Lieliska vieta, kur iedvesmoties un patverties no rutīnas un depresijas.
Miers, draudzība un košļenes!

instaGrams

Drīkst lūgt pieLaikot?

Mēs, cik vien mūsu spēkos, strādājam pie šī bloga veidošanas. Ieklikšķini 'Patīk' kopābūšanai, mēs neliksim Tev vilties. Nepazaudējam viens otru ikdienā! ;)

×

Ar radīts & uzturēts Latvijā, Atzī:me Media Group

Satura © Atzī:me Lielisko autoru pārziņā mūžīgi mūžos,
×

Pieslēgties

fb iconPieslēgties ar Facebook