Klusi tikšķot klusumam...

Klusi tikšķot klusumam...

Šajās dienās mūsos katrā ir kaut kas salūzis. Salūzušas robežas, pārlūzusi neiecietība un lauskās sašķīdis ikdienas egoisms. Klātienē vai neklātienē, mēs visi šajās dienās pierādījām to, ka esam spējīgi uz patiesu vienotību un nesavtīgu atbalsta plecu viens otram. Nesaindēsim šo sajūtu, šo savu personīgo skumju klusēšanas brīdi ar naidpilniem aicinājumiem uz linča tiesu. Tāpēc šodien rakstu tikai par iekšēji sajusto, piedzīvoto un pārdomāto, esot skumju, bezpalīdzības un patiesas cilvēcības pārņemtajā Zolitūdē...

Rakstu spēcina

Cita pasaule, citi mēs

Ir tāda sirreāla sajūta. It kā tikai dažu desmitu minūšu brauciens līdz Zolitūdei no Rīgas centra, bet esi nokļuvis pavisam citā valstī, pavisam citā dimensijā. Valstī, kurā pāri tukšai muldēšanai un skabargu meklēšanai citu acīs stāv vienotība, labestība, nesavtīga kopābūšana un cilvēcisks gaišums. Valstī, kurā visi klusiņām lūdz pēc brīnuma sev absolūti nepazīstamiem cilvēkiem un no sirds tic, ka tas kuru katru minūti arī notiks... Valstī, kurā traģēdijai nav dzimuma, vecuma vai tautības. Šķiet, skaudrāk par visām citām reizēm esam beidzot aizdomājušies par mūsu dzīves patiesajām vērtībām, lai nebūtiskiem ikdienas sīkumiem vairs nepiedēvētu nepārvaramu problēmu statusu. Esam aizdomājušies un tas jau ir daudz...

Cerība mirst pēdējā

Tas fcuking brīdis, kad visapkārt viss sastingst un trīcošu sirdi veries glābējos, kuri no veikala drupām nes ārā vēl kādu cietušo vai bojāgājušo. Tu tici, ka tas ir tikai cietušais. Tici, kaut tikko rāciju čerkstoņā esi dzirdējis glābējus sakām: "Nesam ārā vienu vienību...". Jā, vienība ir bezkaislīgs apzīmējus tieši tam, ko Tu tikko varēji iedomāties - dzīvību zaudējis veikala apmeklētājs vai darbinieks... Miljardiem domu izskrien cauri galvai tajā brīdī, bet paliek tikai viena. Zemapziņas kliedziens: "Tas varēja nenotikt, tas varēja nenotikt...". Līdzīgi vajājošai atbalsij tas seko Tev visu dienu, visu nakti, visu rītu...

Mūsdienu varoņi

Pat nedaudz banāli un neko neizsakoši šobrīd skan vārds varoņi, lai raksturotu ar kādu fizisko un psiholoģisko atdevi visu šo dienu laikā strādājuši glābēji. Nedz šodien, nedz rīt to nespēsim izmērīt jelkādās prēmijās, pateicībās vai pieminekļos. Prātam neizmērojama pašaizliedzība, ziedošanās un pārcilvēcisks darbs, lai izmantotu kaut vissīkāko iespēju pēc iespējas ātrāk aizraukties cauri vairākus metrus biezajiem gruvešiem un paspētu glābt vēl kādu nevainīgu dzīvību. Piektdienas naktī, īsā atelpas brīdī starp maiņām, runāju ar pazīstamu glābēju un viņa teiktais, šķiet, vislabāk raksturos šīs rindas: "Puiši jau stundas divpadsmit strādā ārpus visām fiziskajām un psiholoģiskajām robežām. Mēs būsim šeit un sakostiem zobiem strādāsim līdz pēdējais izdzīvojušais būs ārstu rokās un bojāgājušais - tuvinieku pēdējām atvadām...". Nolieciet svecīti par viņu kritušajiem biedriem un lūdziet par izdzīvojušo vīru veselību! Par mūsu patiesajiem varoņiem...

Jautājumu labirintos nenoslīkušais

Izmantojot šo brīdi un izdevību, vēlos visas Latvijas vārdā teikt milzīgu paldies visiem tiem cilvēkiem, ar kuriem plecu pie pleca šajās dienās mēģinājām atbalstīt Zolitūdē esošos tuviniekus, sērojošos un strādājošos cilvēkus. Vairāki simti sirdscilvēku no tuvākām un attālākām Rīgas, Latvijas vietām... Visus pat vārdos nosaukt vai pārskaitīt nespētu. Šīs dienas, šie brīži lieliski pierādīja, ka spējam viens otram palīdzēt un atbalsta roku sniegt, nedomājot un neuzdodot muļķīgus jautājumus - Kāpēc? Kas man par to būs?, kurus ikdienā dzirdētu vai ik uz soļa. Varbūt ir brīdis pārdomāt arī par to, cik daudz labu ideju vai cēlus mērķus mēdzam noslīcināt zem neskaitāmiem jautājumiem, šaubām un cilvēciska kūtruma. Ejam, daram un atbalstam viens otru arī turpmāk, nedomājot par materiāliem ieguvumiem vai pateicību! Labais vairo labo... Turamies!

Labāk. Sliktāk. Savādāk.

Šķiet, vieni no lielākajiem meliem pasaulē, ko cilvēks spēj iedomāties un teikt otram, ir - "Viss būs labi!" vai "Viss būs slikti!". Nav cilvēka spēkos un iespējās to pavisam skaidri zināt. Vienīgais, ko varam otram teikt, lai atbalstītu grūtā brīdī - "Būs savādāk! Ir jāturās un jāmēģina dzīvot tālāk. Dzīvot par piepildījumu palikušajiem un aizgājušo cienīgai piemiņai...". Aizej mājās, aizbrauc pie saviem tuvajiem un pasaki to, ko, iespējams, kādu laiku neesi teicis vai teikusi. Izsaki to, cik viņus visus mīli un cik ļoti novērtē ik katru kopābūšanas brīdi uz zemes šīs... Negaidi rītdienu vai nākošo tikšanās izdevību! 

Pagaidām ir vairāk kā grūti runāt, tāpēc atļaušos atstāt brīvu vietu un pārdomas šī raksta paturpināšanai... Ja ir brīvs brīdis un iekšēja sajūta Tevī, ka pienācis laiks sirdsdarbam - pievienojies un atbalsti cilvēkus šeit arī šovakar! Ja kas steidzami jautājams vai precizējams palīdzības sakarā - esmu sasniedzams Tviterī.


Kaspars Eniņš

~ Cieņā un sirsnībā, jūsu

Cilvēks ar attieksmi, viedokli un radošiem ''pēdu nospiedumiem'' dzīvē. Dzīves brīvmākslinieks. Atzī:me idejiskais motors un pašpasludinātais redaktors.


Viedokļi (1)

Vērtējums 0 no 5 ( 0 vērtētāji)
Klusums pirms vētras? Lai nu kā, vēl nav neviena viedokļa...

Izsaki viedokli / pārdomas / vērtējumu:

Ar prieku Tevi uzklausīsim!
0 Simboli
Pielikumi (0 / 3)
Share Your Location

Redaktora atzī:mētais

Nevainīgie Facebook testiņi, teiksi?

Paradoksāli, bet vērojot sociālajos tīklos notiekošo, es pat varu iztēloties sarunu starp vīru un sievu: "Mīļais, kādēļ Tu man vairs nedāvini ziedus?" un... tad viņš aizvainotā balsī atcērt "Zini, dārgā... Es aizpildīju testu Facebookā un izrādās, ka Tu mani nemaz nemīli!". To saku, protams, ar liel...

Par būtisko Tavai dzīvei...

Pieauguši, nobrieduši un kaut cik uz kājām nostājušies, mēs domās laiku pa laikam atgriežamies savos padsmitnieka gados un skolas laikā. Proti, laikā, “kad zāle bija zaļāka un debesis zilākas”. Vecākiem, protams, šajā jautājumā būtu kas sakāms un, pieļauju, ka viedoklis krasi atšķirtos no mūsu atmiņ...

Kā par sevi uzzināt daudz jauna?

Agra trešdienas pēcpusdiena. Diena tik skrejoša un piepildīta, ka nekam citam, šķiet, laika neatliks līdz pat ikvakara slaidajam iekritienam gultā, bet… Nejauši satikta, sen neredzēta paziņa ievieš savas korekcijas dienas plānojumā. Un… labi, ka tā, jo no tā atkarīgas manas šodienas pārdomas un skat...

Starp citu, esam šeit jau 1904 dienas & izstāstījuši 360 lieliskus stāstus...

ATZI:ME

39 lielisku un talantīgu autoru blogs par redzēto, dzirdēto, izbaudīto un ikdienas gaitās piedzīvoto. Lieliska vieta, kur iedvesmoties un patverties no rutīnas un depresijas.
Miers, draudzība un košļenes!

instaGrams

Ar radīts & uzturēts Latvijā, Atzī:me Media Group

Satura © Atzī:me Lielisko autoru pārziņā mūžīgi mūžos,
×

Pieslēgties