Neiespējami-iespējamās pārdomas...

Neiespējami-iespējamās pārdomas...

Aizvadīto mēnešu laikā esmu daudz domājis par to, cik tomēr ļoti dziļi mūsu, ierindas cilvēku, ikdienā iesakņojusies samierināšanās. Bezkompromisu samierināšanās ar visu. Ar viduvēju darbu, kuru jau sākam uzskatīt par mūsu augstāko karjeras punktu. Ar neadekvātiem tautas kalpiem, kurus paši vien esam ievēlējuši. Samierinamies ar to, ka neko jau tāpat nevaram mainīt. Samierinamies ar to, ja kāds mums saka, ka mums vienkārši jāsamierinās un neko tur vai šur nevar darīt… Vienvārdsakot, jau no mātes miesām nākuši, esam pieradināti samierināties.

Rakstu spēcina

Ja katru reizi dzīvē, kad kāds man sacījis “Samierinies, tas ir neiespējami!”, es būtu samierinājies, tad, visticamāk, manis pat varbūt nemaz nebūtu. Šeit. Citur. Nekur. Varbūt arī būtu, bet noteikti ne šeit, Atzī:me lappusēs, šajā naksnīgajā stundā, domājot kā vislabāk vārdos izadīt šīs pārdomu rindkopas, kuras šoreiz iniciējis Dostojevskis.

Vai nav tā, ka pārlieku bieži ļaujamies sevi pārliecināt par to, ka iespējamas lietas ir neiespējamas? Tik ļoti bieži, ka pat bail iedomāties, kas ar mums būtu, ja mēs arvien biežāk nebaidītos izkāpt no savas “komforta zonas” sabiedrības acīs un teikt: “Tas ir neiespējami Tev, jo Tu pat neesi mēģinājis! Es mēģināšu un tad redzēsim - iespējams vai nē?!”. Ne viss izdotos, ne viss ritētu apskaužami spoži, bet… pat, ja mēs nepierādītu pretējo ar pirmo vai otro reizi, mēs būtu ieguvuši jaunu pieredzi, jaunu skatījumu uz konkrēto lietu / situāciju. Tā, atkal un atkal, no jauna mēģinot mēs būtu arvien soli tuvāk uzvarošajam brīdim, kad teorētiskais ‘iespējams' pārvēršas par neapstrīdamo ‘IR iespējams!’. Vienalga, cik pacietības un laika tas mums prasītu.

Vienīgā bēda, bieži vien, mūsu ikdienā "Man nav laika" slimība un, ak, tik kārdinošā vieglo ceļu meklēšana, paslēpjoties zem universālās dīvāna samuraju atbildes "Ja jau citi saka, tad gan jau, ka tā arī ir...". Es zinu par ko Tu iespējams tagad domā! Nē, te svarīgs konteksts, lai neskrienam tagad pārrēķināt un pārPierādīt visas matemātikas formulas, spītībā apstrīdēt zinātniski pierādītus faktus vai acīmredzamas patiesības. Te runa par cilvēkiem, Tevi un mani, kuri nereti upurē savas idejas un sapņus tikai tāpēc, ka kāds mums teicis: "Te galīgi nekas nesanāks. Nu, nav iespējams un viss!". Arī man. Pirms vairākiem gadiem teica, ka bungas nekad vairs nespēlēšu, jo tas fiziski nebūs iespējams. Pierādīju pretējo. Teica, ka neiespējami Latvijā ilgāk par gadu noturēt virs ūdens padsmit autoru blogu, lai tas nezaudētu aktīvos lasītājus. Pierādīju pretējo un, uzmini nu, jau 4 gadus 38 autoru blogs Atzī:me ir šeit. Pat mana latviešu valodas skolotāja pamatskolā teica, ka absolūti neiespējami, ka es kaut tuvu žurnālistikai savu degunu dzīvē varētu pabāzt, lai apostītu gaisu. Pierādīju pretējo - ar diplomu un, nu jau, 10+ gadu pieredzi aktīvajā žurnālistikā Latvijas medijos. Ja parokamies atmiņu failos, tad katram mums tādu piemēru būtu vismaz saujiņa, kad esam pierādījuši, ka neiespējamais tomēr ir iespējams. Tad, kādēļ gan, mums tagad ļauties samierināties? Nebaidies pierādīt sev un citiem neiespējamo lietu iespējamību! Vajag vien gribēt un mēģināt!

Liriskam pārdomu noslēgumam citāts no Dostojevska rakstītā:

<< Neiespējamais – tātad akmens siena? Kas tā par akmens sienu? Nu, protams, dabas likumi, dabzinātņu secinājumi, matemātika. Ja jau tev pierādīs, piemēram, ka esi cēlies no pērtiķa, tad nu pieņem kā ir. Ja tev pierādīs, ka īstenībā vienai pašai tavu tauku pilītei jābūt tev dārgākai nekā simtiem tūkstošu tev līdzīgo un ka ar šādu iznākumu galu galā atrisināsies visi tā saucamie labie tikumi un pienākumi, un pārējie murgi un aizspriedumi, tad tā arī jāpieņem, nekā tur nevar darīt, jo divreiz divi – tā ir matemātika. Pamēģiniet iebilst. “Apžēlojieties,” jums uzbrēks, “sacelties nedrīkst; divreiz divi ir četri!

Daba jums atļauju neprasa; tai nav nekādas daļas gar jūsu vēlmēm un gar to, vai jums tās likumi patīk vai nepatīk. Jums tā jāpieņem tāda, kāda tā ir, un tātad arī visi tās rezultāti. Siena tātad ir siena… utt., utt.” Ak tu kungs un dievs, kas tad man daļas gar dabas likumiem un aritmētiku, ja man nez kāpēc šie likumi un divreiz divi četri nepatīk? Protams, es tādu sienu ar pieri neizdauzīšu, ja patiešām nebūs spēka to izdauzīt, taču es arī nesamierināšos ar to tikai tāpēc, ka tā ir akmens siena un man nav pieticis spēka. It kā tāda akmens siena patiešām būtu mierinājums un patiešām ietvertu sevī kaut kādu miera vārdu vienīgi tāpēc, ka tā ir divreiz divi četri. Ai, kāda aplamība!

Pavisam kas cits ir visu saprast, visu apzināties – visas šīs neiespējamības un akmens sienas; nesamierināties ne ar vienu no šīm neiespējamībām un akmens sienām, ja jums derdzas samierināties; visai neizbēgamu loģisku kombināciju ceļā nonākt pie vispretīgākajiem secinājumiem par mūžīgo tēmu, ka pat pie akmens sienas pats esi tāds kā vainīgs, kaut arī pilnīgi skaidri redzams, ka nepavisam neesi vainīgs, un tāpēc, klusējot un bezspēcīgi zobus griežot, saldkairi atdoties inercei, sapņojot par to, ka, izrādās, nav pat uz ko dusmoties; ka dusmu objekta nav un varbūt nekad arī nebūs, ka te ir kas samainīts, sagrozīts, ir notikusi blēdība, ka te ir tīrā putra – nezin kas un nezin kurš -, taču, par spīti visiem šiem nezināmajiem un sagrozījumiem, jums tomēr sāp, un, jo vairāk ir nezināmā, jo vairāk sāp! >>Piezīmes no pagrīdes, Fjodors Dostojevskis


Kaspars Eniņš

~ Ar cieņu, jūsu

Cilvēks ar attieksmi, viedokli un radošiem ''pēdu nospiedumiem'' dzīvē. Dzīves brīvmākslinieks. Atzī:me idejiskais motors un pašpasludinātais redaktors.


Viedokļi (0)

Vērtējums 0 no 5 ( 0 vērtētāji)
Klusums pirms vētras? Lai nu kā, vēl nav neviena viedokļa...

Izsaki viedokli / pārdomas / vērtējumu:

Ar prieku Tevi uzklausīsim!
0 Simboli
Pielikumi (0 / 3)
Share Your Location

Redaktora atzī:mētais

Nevainīgie Facebook testiņi, teiksi?

Paradoksāli, bet vērojot sociālajos tīklos notiekošo, es pat varu iztēloties sarunu starp vīru un sievu: "Mīļais, kādēļ Tu man vairs nedāvini ziedus?" un... tad viņš aizvainotā balsī atcērt "Zini, dārgā... Es aizpildīju testu Facebookā un izrādās, ka Tu mani nemaz nemīli!". To saku, protams, ar liel...

Par būtisko Tavai dzīvei...

Pieauguši, nobrieduši un kaut cik uz kājām nostājušies, mēs domās laiku pa laikam atgriežamies savos padsmitnieka gados un skolas laikā. Proti, laikā, “kad zāle bija zaļāka un debesis zilākas”. Vecākiem, protams, šajā jautājumā būtu kas sakāms un, pieļauju, ka viedoklis krasi atšķirtos no mūsu atmiņ...

Kā par sevi uzzināt daudz jauna?

Agra trešdienas pēcpusdiena. Diena tik skrejoša un piepildīta, ka nekam citam, šķiet, laika neatliks līdz pat ikvakara slaidajam iekritienam gultā, bet… Nejauši satikta, sen neredzēta paziņa ievieš savas korekcijas dienas plānojumā. Un… labi, ka tā, jo no tā atkarīgas manas šodienas pārdomas un skat...

Starp citu, esam šeit jau 1849 dienas & izstāstījuši 357 lieliskus stāstus...

ATZI:ME

39 lielisku un talantīgu autoru blogs par redzēto, dzirdēto, izbaudīto un ikdienas gaitās piedzīvoto. Lieliska vieta, kur iedvesmoties un patverties no rutīnas un depresijas.
Miers, draudzība un košļenes!

instaGrams

Ar radīts & uzturēts Latvijā, Atzī:me Media Group

Satura © Atzī:me Lielisko autoru pārziņā mūžīgi mūžos,
×

Pieslēgties

fb iconPieslēgties ar Facebook