Nekas mūs neapturēs (2019)

Nekas mūs neapturēs (2019)

Foto: Askolds Berovskis

Kūpoša kafijas krūze uz galda. Lēni vēroju kā garaiņi no tās slīd vertikālā augšupejā gar ekrānu, kurā pirms brīža neveiksmīgi iemēģināju savas multitāskinga spējas, darot (labi, pierunājāt -  mēģinot darīt) 3 darbus vienlaicīgi. Ir dienas, kad nesanāk un, kaut atsperies un uzmet kūleni, nesanāks. Tieši tāpat, kā dzīvē un attiecībās, kad mēģinam veltīt vienlīdz daudz uzmanības un rūpju visiem, bet tāpat vienmēr kādam tiks mazāk vai netiks nemaz. Vienmēr būs kāds vai kāda, kas Tavu multitāskošanu uztvers ar greizsirdību pret citiem iesaistītajiem. Būsim godīgi pret sevi un citiem, mēs dzīvojam gadsimtā, kad elementāra komunikācija vai uzmanības izrādīšana vienam pret otru (pat ģimenes ietvaros) mēdz notikt digitālā starpniecībā, kas pieskārienu vai rimtu vakara klātbūtnes sarunu spēj padarīt par nenovērtējamu dārgumu, kura dēļ varētu pat iet karā... Varbūt ne uzreiz ar tankiem un smago artilēriju, bet verbālām lodēm un necauršaujamām aizvainojuma bruņām - noteikti.

Rakstu spēcina

Tas tā, liriskai pārdomu atkāpei par mūsu pašu izvēlēm, egoismu un #ManNavLaika sērgu, lai ievadītu Tevi manās subjektīvajās pārdomās par Andra Gaujas jauno filmu "Nekas Mūs Neapturēs". Starp citu, tās pasaules pirmizrāde notika tieši manā un Džona Lenona dzimšanas dienā 9.oktobrī, bet... tas jau nav tas pats svarīgākais šajā stāstā, vismaz manuprāt.

Visai neraksturīgi man, bet jau no pašām pirmajām filmas minūtēm mēģināju savilkt kopā filmas nosaukumu ar notiekošo uz ekrāna. Kāda starpība, teiksiet? Meklēju "mēs", meklēju "mūs"... Brīži, kad šķita esmu tuvu, rezultējas ar fiasko, jo "mēs" manā izpratnē vienmēr nozīmē attiecības - vīrieša un sievietes starpā, komandas darbā utt. "Lieliski, Andri! Provocēt uz aizdomāšanos Tev padodas!" pie sevis nodomāju. Filigrāns turpinājums iepriekšējās filmās aizsāktajam dažādu attiecību modeļu atspoguļojumam, kam lemts satricināt (jā, arī satracināt) "Holivudas pieradināto" mietpilsonisko sabiedrību, kura daudzas lietas izliekas nemanām un eksistē sevis iedomātā 'vienīgās patiesības' burbulī. Viņi vienmēr labāk zinās, kā mums, Tev un man, pareizāk jādzīvo, bet savās dzīvēs nepamanīs 'Titānika slepkavas' izmēra aizbergus. Citējot Andra Gaujas paša reiz teikto: "Nedaudz paspārdīt sabiedrību, lai neiemieg!" Kas kārtējo reizi ir izdevies par visiem 237%... Kā gan savādāk varam dēvēt neskaitāmos komentārus publiskajā telpā, kuros, maigi sakot, cilvēki pauž savu neizpratni par filmā notiekošo. Nesapratne (vismaz, normālos apstākļos tam tā vajadzētu būt) ir katalizators pārdomām un, likumsakarīgi, sava pasaules redzējuma noformulēšanai. Protams, iztiekam bez prāta jukumu izraisošas filosofēšanas - saskatot katrs sev svarīgāko šim brīdim... Ir vienkārši katram pašam jānoskatās un jāizvērtē dzīvei līdzpaņemamais, izejot no kinoteātra. Tieši šī iemesla dēļ, piedodiet, neiešu kino kritiķu iemīto taciņu un atturēšos no skurpuloza sižetiskās līnijas atstāsta. Aprobežojoties ar manām, protams, subjektīvajām pārdomām šī stāsta turpinājumā. Vienkārši aicinu Tevi iet un noskatīties pašam/-ai.

Nebūs gana informatīvi un izsmeļoši? Labi, pierunājāt... Citēšu filmas autoru oficiālo versiju par filmā notiekošo: "Harizmātiskais mūzikas producents Ralfs (Andris Keišs) sava nepiekāpīgā rakstura dēļ pārliecina sievu un mīļāko sadzīvot vienā īpašumā, kur turklāt vēl mīt viņa divpadsmitgadīgā meita. Pretēji gaidītajam, eksperiments pārvēršas nežēlīgā cīņā katram par savām interesēm."

Lai nu kā tur būtu vai nebūtu, visam pamatā es redzēju stāstu par destruktīvu egoismu, kurā vienīgās iespējamās attiecības ir pašam ar sevi un pat tās, pavisam droši, rezultējošajā daļā lemtas absolūtai iznīcībai. Šis nav stāsts par mīlas trijstūri, kurā viens no stūriem dominanti visu atvēlēto ekrāna laiku vēlas palikt neatkarīgs, pāri visam vadošs un ārpus ģeometriskās konstrukcijas eksistējošs indivīds. "Nekas Mūs Neapturēs" ir trīs pieaugušu, ja tā var teikt, egoismā un lepnībā resnējošu punktu, kuri eksistē personīgo ambīciju un iegribu pavadā, nerezultatīvi centieni izveidot pat ko attāli līdzīgu poligāmam ģimenes trijstūrim. Pretstatus dzīvē nereti sastopamajiem scenārijiem, pat bērns nav pietiekami spēcīgs argumentācijas diegs, kas spētu saaust kopā šo konstrukciju kaut teorētiski... Filma ir kā dramaturģiski-eksperimentāls ceļš, kurā galvenajiem varoņiem (citam agrāk, citam vēlāk) absolūti neizbēgami piedzīvot sava personīgā egoisma kulmināciju un sekojošu sakāvi. Ceļš, kuram tuvojoties noslēgumam, gūt apziņu, ka pat vismazākais pagrieziens citā virzienā varētu būt novedis pilnīgi citur, bet kļūdu labojuma un atpakaļgaitas opcija ir neatgriezeniski salūzusi šajā dzīves simulācijā... Jā, joprojām tas pats stāsts par destruktīvo egoismu, kurš nepazīst iespēju apdomāties par kopējo labumu, kopējo mērķi un katras izvēles cenu. Stāsts par lepniem cilvēkiem, kuri ir tik ļoti ieslīguši savā personīgajā komforta zonā, ka nemana neko, ko nevēlas pamanīt. Nav klasisks, Holivudisks "ilgi un laimīgi līdz malai" stāsts, bet... tieši labi, ka tā, jo no tādiem nekad neviens neko nav iemācījies, saurdījis sevi uz pārdomām. Ja nu vienīgi sajuties nelaimīgs, konstatējot faktu, ka nekas viņa dzīvē nenotiek kā filmās.

Ja vēl šobrīd, lasot šīs manas garās rindkopas, nejūti sevī vēlmi jau rīt vai parīt doties uz kinoteātri un novērtēt A-komandas (Andris Gauja un komanda) teju 5 gadu darba rezultātu, tad vienīgais, manā azotē atlikušais arguments, ir filmas vizuālais baudījums. Gan akadēmiski, gan pieredzes ziņā varu uzskatīt sevi par cilvēku, kurš šo to saprot no kino, kas ļauj man Tev šodien apgalvot, ka vizuālās un audio estētikas filmā pārpārēm. Sākot ar absolūti perfektu un organisku aktieru sastāvu, kuri izjusti izdzīvo savu varoņu dzīves pagriezienus. Turpinot ar perfektu kadrējumu un operatora darbu un, protams, noslēdzot to ar filmas mākslinieka Jurģa Krāsona neiedomājami talantīgo un ambiciozo ieceru realizāciju lielajam ekrānam izbaudāmā rezultātā.

Paldies, prieks par iespēju būt klātesošam pirmizrādē un foršo pēcgaršiņu absolūti visai filmas komandai!

Nekas Mūs Neapturēs (2019) [filmas treileris]


Kaspars Eniņš

~ Cieņā un sirsnībā, jūsu

Cilvēks ar attieksmi, viedokli un radošiem ''pēdu nospiedumiem'' dzīvē. Dzīves brīvmākslinieks. Atzī:me idejiskais motors un pašpasludinātais redaktors.


Vērtējums 0 no 5 ( 0 vērtētāji)
Klusums pirms vētras? Lai nu kā, vēl nav neviena viedokļa...

Izsaki viedokli / pārdomas / vērtējumu:

  1. Ar prieku Tevi uzklausīsim!
Novērtēt šo ierakstu:
0 Simboli
Pielikumi (0 / 3)
Share Your Location

Starp citu, esam šeit jau 2298 dienas & izstāstījuši 373 lieliskus stāstus...

ATZI:ME

39 lielisku un talantīgu autoru blogs par redzēto, dzirdēto, izbaudīto un ikdienas gaitās piedzīvoto. Lieliska vieta, kur iedvesmoties un patverties no rutīnas un depresijas.
Miers, draudzība un košļenes!

instaGrams

×
×

Pieslēgties

fb iconPieslēgties ar Facebook