Līzbete, Pūčmājnieki, noziegumi un Dace Judina

Līzbete, Pūčmājnieki, noziegumi un Dace Judina

© Foto: Arturs Nīmanis

Pirms gada, kādā siltā un saulainā augusta vakarā, sēžot lapenē pie draudzenes (latviešu valodas un literatūras skolotājas), aizrunājāmies jau atkal par lieliskām grāmatām, kas izlasītas, un es viņai pajautāju, ko viņa man varētu ieteikt no latviešu autoru sarakstītajiem darbiem. Viņa, ilgi nedomājot, teica: “Dace Judina un visas viņas grāmatas!!!” Esot sākusi ar grāmatu “Tik vienkārši”, un pēc tam aizrāvusies ar detektīvromānu sēriju “Izmeklē Anna Elizabete”. Es sākumā protestēju, sakot, ka viņa taču zina, ka es nelasu krimiķus, uz ko viņa uzsvēra, ka šie mani noteikti aizraus, un lai es pajautāju mūsu kopīgajai draudzenei Daces Judinas grāmatas. Tā nu pirms gada manās rokās nonāca pirmās četras detektīvromānu sērijas grāmatas, un es tās diezgan ātrā tempā izlasīju. Nebiju gaidījusi, ka nevarēšu nolikt malā un tā lēnām lasīt. 

Rakstu spēcina

Nu, ir pagājis vēl viens gads, un jau atkal augusta beigās manās rokās nonāca pārējās četras “Izmeklē Anna Elizabete” sērijas grāmatas. Kaut kā pagājušajā rudenī un ziemā biju par tām piemirsusi. Bet tās nāca īstajā laikā. Šīs grāmatas ir tik ļoti “ievelkošas”. Kā narkotikas, tikai veselīgākas. Cieš vienīgi miegs un darbi. Visas domas ir tikai un vienīgi par lasīto un par turpinājumu. Kad atveru katru jauno grāmatu un izlasu pirmās lappuses, ir tik patīkams prieks atkal satikt visus mīļos Pūčmājniekus un pašu galveno mājas dvēseli un stāsta varoni – Līzbeti jeb Annu Elizabeti fon Bergu. Visvairāk man patīk autores grāmatās tā skarbā patiesība, kas tiek pausta un liek aizdomāties. Visi tēli un notikumi ir izdomāti, bet, uzmanīgi lasot, var labi saskatīt līdzības ar to, kas mūsu valstī notiek, bet par ko nav pieņemts skaļi runāt. Un es augsti novērtēju to, ka autore ikvienu savu grāmatu raksta tik ārkārtīgi gudri, rūpīgi pie tām strādājot, lai katra detaļa būtu ar svarīgu un pārdomātu nozīmi. Viss ir līdz niansēm nostrādāts, un var just, ka tas nav paviršs darbs. Viņas bagātīgā dzīves un darba pieredze ir ļāvusi ievākt diezgan pamatīgu informāciju, ko izmantot savās grāmatās, un šī informācija ļoti noder, lai visi noziegumi būtu ticami. Patiesi apbrīnoju autori arī par sižeta izdomu, un brīžiem gribētos iesaukties ar Kaķīša vārdiem: “Tu esi zvērs!” Nu, kā var kaut ko tādu izdomāt? Kā var tik aizraujoši rakstīt un turpināt visu apbrīnojami savienot arī nākamajās grāmatās? Viņa ir arī viltīga, jo, ja brīžiem šķiet, ka esmu noziedzniekam nonākusi uz pēdām un jau zinu, kurš ir vainīgais un kāpēc, tad visticamāk, ka smagi kļūdos. Tas tikai gaisa jaukšanai, un vēlāk atklāsies pavisam kaut kas cits. 

Starp līķiem, krimināliem noziegumiem, politiku, varaskāri, zirnekļa tīkliem un vakariņām ar pievienoto vērtību jeb noziegumu šķetināšanu stāstā ir arī daudz kas patīkams – mīlestība, draudzība, ģimene un dzimtas saknes, dzimtas māja un dažādi noslēpumi, vairāki mīļi dzīvnieki, kas ir īpaša vērtība Pūču mājā. Visam cauri vijas autores īpašais humors – vairākkārt lasu grāmatu un skaļi smejos. Un tas ir tik forši! Un vēl man ļoti patīk, ka ir rūpīgi piestrādāts pie tā, lai katram tēlam būtu raksturojums. Lasītāji var iepazīt ne tikai Līzbeti, bet arī viņas draugus un ģimeni, un arī noziegumos iesaistītie cilvēki dažādās situācijās atklāj savas rakstura šķautnes (arī ne tās labākās). Bieži vien tas ļoti pietrūkst citu autoru darbos - tajos galvenie tēli ir izstrādāti, bet par pārējiem rodas paviršības sajūta. 

Līdz šim man šķita, ka visvairāk no visām daļām man patika “Trīs klikšķi līdz laimei” – tā manī radīja visdažādākās sajūtas. Trīs naktis risināju grāmatas notikumus, un brīžiem pie sevis nodomāju – neesmu agresīvs cilvēks, bet tur dažiem prasās “iekraut pa seju”, it īpaši tiem diviem nodevējiem. Un tad nāca nākamā daļa – “Ceturtais kauliņš”. Līdz četriem naktī lasīju grāmatu, miegs jau sāka nākt, bet nespēju nolikt malā, jo tik ļoti gribējās uzzināt, kas notiks tālāk. Un tad sev jautāju – vai man šī lieta noteikti “jāatrisina” šonakt, vai tā tomēr var pagaidīt līdz rītdienai? 

Nesen izlasīju jaunāko no visām daļām – “Tīrītājs” (8. grāmata). Visu dienu lasīju un nevarēju nolikt malā. Parasti man patīk pa naktīm lasīt, bet šoreiz, tiklīdz dabūju šo grāmatu, tā uzreiz ķēros klāt lasīšanai. Cik labi, ka tā bija brīvdiena! Jau atkal – skarbi, bet patiesi! Sirds sāpēja, to visu lasot un nojaušot, cik daudz no tā visa diemžēl ir patiesība, nevis vienkārši izdomāts stāsts spraigākam sižetam. Šādi “lielie zirnekļi” un politiskie gājieni, shēmošana, cilvēku tirdzniecība, seksuālā izmantošana, cilvēku prātu ietekmēšana nav nekur tālu jāmeklē. Par daudz ko nerunā skaļi, bet tas tomēr notiek. Cik labi, ka mums Latvijā ir šādi rakstnieki kā Dace Judina, kura necieš melus un varaskāri un par to arī raksta savās grāmatās! Arī tādus skaudīgus un naidīgus draugus kā Zani noteikti gandrīz katrs pazīst. Vaino tikai visus citus savās nelaimēs. Visi citi ir tie sliktie, un tikai viņa vienīgā ir tā labā. Kā man kaitina šādi cilvēki! 

Autores grāmatas vieno dzimtas sakņu nozīme un lielā dzīvnieku mīlestība. Tieši šie abi rada patīkamu kņudoņu un siltumu sirdī, lasot viņas sarakstītos romānus. Ir vērtīgi zināt, kas ir mūsu senči, kādi viņi bijuši, kur dzīvojuši un ar ko nodarbojušies. Un cik brīnišķīgi, ja ģimenē ir kāds spalvains ķepainis, vai, kā Pūču mājā – pat vairāki tādi, kas sargā un kopā risina notikumus! 

Katra autores grāmata prasās pēc VĒL - kā tā gardā Līzbetes kanēļkafija Pūčmājniekiem naktīs, risinot virtuvē noziegumus, viena pēc otras tiek dzerta. Pavisam drīz (oktobrī) jau iznāks nākamā daļa – “Amnēzija”. Man bija iespēja jau tajā ielūkoties, un autore atkal mani patīkami pārsteidza ar sižeta pavērsieniem. Iespējams, tad, kad būs iznākusi grāmata, uzrakstīšu šeit arī par to savas pārdomas. Lai detektīvromānu sērijai “Izmeklē Anna Elizabete” ilgs mūžs un lai autorei nepietrūkst ideju jauniem notikumiem un sižetam! 


Sigita Paula Cepleviča

~ Cieņā un sirsnībā, jūsu

Es ticu brīnumiem! Maziem un lieliem, jaušiem un nejaušiem... Brīnumskaistiem! Un man patīk sagādāt brīnumainus mirkļus arī citiem. Nekas dzīvē nenotiek tāpat vien, un arī mēs, atzī:me autori, neesam šeit sākuši rakstīt tāpat vien.


Viedokļi (0)

Vērtējums 0 no 5 ( 0 vērtētāji)
Klusums pirms vētras? Lai nu kā, vēl nav neviena viedokļa...

Izsaki viedokli / pārdomas / vērtējumu:

Ar prieku Tevi uzklausīsim!
0 Simboli
Pielikumi (0 / 3)
Share Your Location

Redaktora atzī:mētais

Nevainīgie Facebook testiņi, teiksi?

Paradoksāli, bet vērojot sociālajos tīklos notiekošo, es pat varu iztēloties sarunu starp vīru un sievu: "Mīļais, kādēļ Tu man vairs nedāvini ziedus?" un... tad viņš aizvainotā balsī atcērt "Zini, dārgā... Es aizpildīju testu Facebookā un izrādās, ka Tu mani nemaz nemīli!". To saku, protams, ar liel...

Par būtisko Tavai dzīvei...

Pieauguši, nobrieduši un kaut cik uz kājām nostājušies, mēs domās laiku pa laikam atgriežamies savos padsmitnieka gados un skolas laikā. Proti, laikā, “kad zāle bija zaļāka un debesis zilākas”. Vecākiem, protams, šajā jautājumā būtu kas sakāms un, pieļauju, ka viedoklis krasi atšķirtos no mūsu atmiņ...

Kā par sevi uzzināt daudz jauna?

Agra trešdienas pēcpusdiena. Diena tik skrejoša un piepildīta, ka nekam citam, šķiet, laika neatliks līdz pat ikvakara slaidajam iekritienam gultā, bet… Nejauši satikta, sen neredzēta paziņa ievieš savas korekcijas dienas plānojumā. Un… labi, ka tā, jo no tā atkarīgas manas šodienas pārdomas un skat...

Starp citu, esam šeit jau 1904 dienas & izstāstījuši 360 lieliskus stāstus...

ATZI:ME

39 lielisku un talantīgu autoru blogs par redzēto, dzirdēto, izbaudīto un ikdienas gaitās piedzīvoto. Lieliska vieta, kur iedvesmoties un patverties no rutīnas un depresijas.
Miers, draudzība un košļenes!

instaGrams

Ar radīts & uzturēts Latvijā, Atzī:me Media Group

Satura © Atzī:me Lielisko autoru pārziņā mūžīgi mūžos,
×

Pieslēgties