Lietas

Lietas

Radīts Latvijā: seriāls #CreativeAds un #CreativeArts

Radīts Latvijā: seriāls #CreativeAds un #CreativeArts

Pieticība. Vien cilvēkam raksturīga īpašība, par kuru Ērihs Marija Remarks rakstījis: “Pieticība un apzinība algu saņem tikai romānos. Dzīve tādus izmanto un tad atstumj pie malas…”. Dzirdu dažus aiz sajūsmas aplaudējot kājās stāvot. Daži, nīgri savilktām pierēm, šobrīd pukojas, ka vien pieticībā rodams pasaules glābiņš. Ko es? Es palieku pa vidu, izlīdzinot svaru kausus, kuros mērena pieticība samērojas ar mērenu lepnumu. Patiesībā, es vēl tikai mācos… Mācos mazināt savu pārmērīgo latvieša pieticību, kompensējot to ar veselīgu devu pozitīvas palielīšanās par padarīto.  Šodiena, manuprāt, ir lieliski piemērota tam. Tieši pirms 6 gadiem, pavisam rudenīgā 24.oktobra pēcpusdienā, tapušas pašas pirmās iedvesmojošā mini-seriāla #CreativeAds un #CreativeArts sērijas!  

Par aitām un maitām interneta medijos

Par aitām un maitām interneta medijos

Kad redzu tās absurdās, bezjēdzīgās un prātam neiedomājamās lietas, kuras cilvēki Facebookā pieLaiko un paDalās tālāk, ik reizi nāk prātā mūžsenā patiesība: “Kur aitas, tur cirpēji. Kur maitas, tur apcirptas aitas.” Aizvadītā mēneša laikā, šķiet, publiskā lētticības un naivuma psihoze sasniegusi savu apogeju. Biznesmeņi, kuri bankrotējot veikalam, izdāļā iPhonus par 'pliku paldies’. Daiļavas, kuru labās sirdis neliedz dāvāt Tev 500€ arī par ‘pliku paldies'… Tik vien kā jāuzraksta vēstule fake profilam Facebookā un, protams, jāDalās ar fakenews portāla ziņu savā virtuālo draugu / paziņu lokā. Pliks paldies? Vienīgais, kas te ir pliks, pardon my french, ir Tavs dibens, ar kuru paliec, jo…

Patīk, kā es rakstu? Es rakstīšu!

Patīk, kā es rakstu? Es rakstīšu!

Varbūt neierasti lielīgi no manas puses izskanēs, bet patiešām daudzi pēdējā pusgada laikā man teikuši “Man patīk kā Tu raksti!”. Iedzimtā latvieša paškritika notur rāmjos, lai publiski un skaļi pārpārēm nesapriecātos, taču… sirds kambari iepukstās dubultā spēkā, priekā un novērtējuma pozitīvajā siltumā. Tā sajūta iedvesmo, spārno un ceļ no dīvāna, ārstē no cilvēciska slinkuma un piepalīdz darīt arvien vairāk un labāk! Absolūti apzināti nekad neesmu rakstījis akadēmiski, politkorekti vai visādi citādi vispārpieņemti. Protams, bez gramatiskas vai saturiskas anarhijas, bet bez ambīcijas būt par paraugpilsoni kāda acīs. Bez ambīcijas iztēlot rindkopās to, ko patiesībā nedomāju.

Sešgadnieka pirmie soļi biznesā

Sešgadnieka pirmie soļi biznesā

Pirms dažām dienām, dodoties ikdienas gaitās, biju aculiecinieks kādam “bērns pret visu pasauli” konfliktam sabiedriskajā transportā. Iespējams, viss sācies dēļ kāda nenopirkta našķa vai cita laimīgai bērnībai nebūtiska sīkuma, bet… pāraudzis tik lielā bērna naidā, ka viņš dusmās neapdomīgi gatavs izteikt: “Kādēļ man bija jāpiedzimst tieši mūsu ģimenē, mamm? Es to nemūžam nepārdzīvošu un nekad nebūšu laimīgs!”. Uz acumirkli šķita, ka pat fiziski jūtu iesāpāmies sirdi no šiem vārdiem. Visu cieņu jaunajai māmiņai, kura atbildēja ar rāmu un viegli trīcošā balsī, bet pārliecinoši izteiktu: “Mēs katrs ienākam šajā dzīvē, lai ko otram iemācītu. Tu - mums ar tēti. Mēs - Tev, dēliņ!”. Puika paaugsies un, es zinu un ticu, ka pienāks diena, kad viņam pašam sirds iesāpēsies no domas vien, ka viņš ko tādu kādreiz saviem vecākiem teicis. Protams, neapzināti un dusmās, bet tomēr tik trāpīgi sāpīgi.

~6 mēnešu sociālo tīklu celibāts

~6 mēnešu sociālo tīklu celibāts

Tas neveiklais brīdis, kad savu rakstu iesāc ar citātu iz Andra Kiviča teiktā: “Tagad bieži stāvot kaut kādā tirgū vai kaut kādā Rimčikā, kur pilns ar cilvēkiem, domāju – visi tādi solīdi saģērbušies, tādi mierīgi… A kurš no jums raksta tos sūdus inernetā. Tu?! Tu?! Bet varbūt tu, meitene dzeltenajā krekliņā, kas, re, kur aiziet. It kā normāla meitene, bet varbūt viņa, kad paliek viena un neviens viņu neredz, mājās sēž un raksta visādas rupjības. Ej nu sazini.” Vakar, daloties sajūtās par mājās atkal pārnākšanu, minēju par savu pusgada pieredzi pasīvā sociālo tīklu lietotāja statusā. Neko nerakstīju, neko nelasīju, neLaikoju un neŠēroju tālāk.

Kā paglābties no nosalšanas?

Kā paglābties no nosalšanas?

Tas brīdis, kad pamodies no rīta secini, ka mājās beigusies kafija un... uzvāri tēju. Citiem vārdiem runājot, dari visu, lai tikai nebūtu jāģērbjas un jādodas ārā. Arī arguments "man taču ir laba, silta jaka" īsti nelīdz, jo agros janvāra rītos, nu, vairs ar to nepietiek, lai neapsaldētos vai neiedzīvotos aukstuma drebuļos, atrodoties ārā pat īsu laiku kā skaitītas minūtes līdz piemājas veikalam. Tas ir tikai mīts, ka nosalsts, gūst apsaldējumus vai ķermeņa atdzišanu tikai bezpajumtnieki, kuri teju visu laiku pavada zem klajas debess aukstumā. Jautāsi: "Kā pasargāt sevi no nosalšanas un kā rīkoties, ja tomēr gadījies iedzīvoties apsaldējumos?". Par to sīki un smalki Latvijas Dzīvības Glābšanas Asociācijas sagatavotajos padomos, kurus šodien, kā reiz, atradu internetā un mūsu, Tavai un manai, zināšanai apkopoju šajā rakstā. Sargājiet sevi un izvēlieties piemērotu apģērbu!

#NācijaŠokā par visu un vienmēr...

#NācijaŠokā par visu un vienmēr...

Vakar, sēžot rindā pie zobārsta, vēroju apkārt notiekošo un cenšos nedomāt par to, cik tomēr sāpīgas kļuvušas šīs tuvās attiecības ar smaida meistariem. Ne tik sāpīgi fiziski, kā finansiāli. Lai nu kā, tā sēdēdams pamanu meiteni, kura visnotaļ uzkrītoši lūkojas manā virzienā un smaida. Nodomāju: “Nekas, nekas… redzēsim, kurš smaidīs pēdējais pēc iznākšanas no kabineta.”. Protams, neatmetu domu par to, ka uz nepareizo pusi esmu saķemmējies šodien vai sniega kontrobandu no ielas bārdā esmu ienesis. Tā neveikli sēžam, smaidam un katrs savās domās klīstam. Līdz viņa klusi jautā: “Tu esi Kaspars, ja?”. Tā. Kas šitas tagad bija? Tas neveiklais brīdis, kad sāc galvā paniski pārcilāt failus un domāt par apstākļiem, kuros mēs varētu būt kļuvuši pazīstami iepriekš. Paldies Dievam, viņa turpina ar skaidrojošu piebildi: “Man patīk Atzī:me un mēdzu nepiedienīgi ilgi darbā aizlasīties jūsu visu stāstus un rakstus. Paldies!” Neslēpšu, zobārsta apmeklējums uzreiz krietni patīkamāks kļūst.

Starp citu, esam šeit jau 1543 dienas & izstāstījuši 318 lieliskus stāstus...

ATZI:ME

38 lielisku un talantīgu autoru blogs par redzēto, dzirdēto, izbaudīto un ikdienas gaitās piedzīvoto. Lieliska vieta, kur iedvesmoties un patverties no rutīnas un depresijas.
Miers, draudzība un košļenes!

instaGrams

Drīkst lūgt pieLaikot?

Mēs, cik vien mūsu spēkos, strādājam pie šī bloga veidošanas. Ieklikšķini 'Patīk' kopābūšanai, mēs neliksim Tev vilties. Nepazaudējam viens otru ikdienā! ;)

×

Ar radīts & uzturēts Latvijā, Atzī:me Media Group

Satura © Atzī:me Lielisko autoru pārziņā mūžīgi mūžos,
×

Pieslēgties

fb iconPieslēgties ar Facebook