~6 mēnešu sociālo tīklu celibāts

~6 mēnešu sociālo tīklu celibāts

Tas neveiklais brīdis, kad savu rakstu iesāc ar citātu iz Andra Kiviča teiktā: “Tagad bieži stāvot kaut kādā tirgū vai kaut kādā Rimčikā, kur pilns ar cilvēkiem, domāju – visi tādi solīdi saģērbušies, tādi mierīgi… A kurš no jums raksta tos sūdus inernetā. Tu?! Tu?! Bet varbūt tu, meitene dzeltenajā krekliņā, kas, re, kur aiziet. It kā normāla meitene, bet varbūt viņa, kad paliek viena un neviens viņu neredz, mājās sēž un raksta visādas rupjības. Ej nu sazini.” Vakar, daloties sajūtās par mājās atkal pārnākšanu, minēju par savu pusgada pieredzi pasīvā sociālo tīklu lietotāja statusā. Neko nerakstīju, neko nelasīju, neLaikoju un neŠēroju tālāk.

Rakstu spēcina

Vien atbildēju uz privāti adresētām vēstulēm laiku pa laikam. Jā, šad tad arī neatbildēju. Vienvārdsakot, neiespringu un nepalecos krēslā pie katra absolūti svarīgā telefona pīkstiena. Pirmajā nedēļā gan, atzīšos, bija tāda interesanta atkarības sajūta, kad šķiet, ka bez Tevis kas globāls notiks un ko palaidīsi garām. Par laimi, ātri pārejoša… Kāpēc sevi tā mocīt un ierobežot, jautāsi? Lai pabūtu kaut nedaudz vairāk laika ikdienā ar sevi, saviem tuvajiem un savām pārdomām. Lai sakārtotu un pārkārtotu prioritātes, kuras nemanāmi nedaudz pārfokusējušās uz absolūti nebūtiskām un nedz man, nedz Tev neietekmējamām lietām. Deviņām negatīvām, ar digitālo draugu vēlību tālākPadotajām ziņām turamies pretī, pie desmitās - pavelkamies līdzi aktīvajam vairākumam un iecepjamies. Ne apzagušos deputātu, ne kārtējā #VissIrSlikti raksta autoru vai sparīgi komentējošos interneta troļļus tas līdz sirds dziļumiem aizskars un viņi taps baltāki par visbaltāko galdautu uz saimes galda Latvijas svētkos. Viņi nemainās, mainies Tu. Kļūsti nomāktāks, kļūsti negatīvāks un arvien biežāk savas dusmas publiskas darīsi… Līdz brīdim, kad būsi tāds pats trollis, kuram pilnīgi vienalga kur, kā un par ko, galvenais - žultī līdz padusēm nogānīt visus un katru, kurš domā savādāk un šobrīd vēl fokusējas uz pozitīvā, iespēju saskatīšanu savā un Latvijas rītdienā.

Nē, es nebūt neapgalvoju, ka viss ar manu un Tavu Latviju ir vislabākajā kārtībā un teju Šveices bezrūpībā savu ikdienu aizvadām. Tā nav, bet… mēs nedrīkstam palikt kā dīvāna samuraji, kuri tālāk par verbālu purkšķēšanu savos dīvānos netiek. Protams, nav tas vieglākais ceļš, jo jāpieceļas, jāsaskata un, pats galvenais, jāgrib dzīvot labāk jau šodien un jākāpjas pa solim tuvāk vieglākai, gaišākai rītdienai, vai ne? Pārfokusējies uz iespējām. Pārfokusējies uz tām pozitīvajām lietām, kuras jau ir Tavā ikdienā šodien.

Tuvojoties šodienas pārdomu izskaņai, dalīšos nesen piedzīvotā stāstā Iļģuciema sieviešu cietumā, kurā jau teju deviņus mēnešus pasniedzu perkusiju / džambas spēles pamatus. Kādā pirmdienas vakarā jūtu, ka meitenēm domas absolūti citur kur klīst un plānotā nodarbība var izvērsties vienkārši par atspēlēšanu bez pievienotās vērtības. “Pavasarī ieilgusi ziemas depresija” pie sevis nodomāju. Sākām runāt par lietām, kuras ikdienā sagādā prieku. Par lietām, kurās viņas patveras no ikdienas rūpēm. Pēc brīža, teju korī, sagaidu atbildi: “Par ko mums priecāties, ja esam šeit - cietumā?”. Taisnīga un absolūti saprotama atbilde, bet… tajā Tu neko nevari mainīt. Tu fokusējies uz to kā galveno savu domu ikdienā un neredzi neko citu apkārt, kaut tie ir nemaināmi spēles noteikumi. Šim pavasarim, šai dienai un šim brīdim. Tam seko brīdis klusuma, brīdis pārdomu un… vienu pēc otras izdzirdu lietas, par kurām meitenes priecājas. Lietas, kuras viņas mēnešiem ilgi nav spējušas atkal atsaukt atmiņā un pamanīt, jo katru dienu raudzījušās pilnīgi citā virzienā un barojušas sevi ar #VissIrSlikti domām.

Stāsta morāle? Es neticu, ka kādreiz būs valsts uz pasaules, kurā politiķi un ierēdņi nezags vai neshēmos. Es nesaku, ka pienāks diena, kad būsim ar visu absolūtā mierā un nebūs par ko iecepties un sev / citiem dienu pabojāt. Es nesaku, ka būs diena, kad absolūtā laimes rutīnā varēsim sēdēt rokām klēpī un noraudzīties 100% pozitīvos ziņu izlaidumos. Vien… Es ticu un saku Tev šodien, ka mēs katrs spējam sākt ar sevi un, nefokusējoties tikai uz negatīvo, saskatīt tās lietas savā ikdienā, kuras mums sagādā prieku un kuras mēs labprāt nestu tālāk citu iedvesmošanai, sapurināšanai. Es ticu, ka pienāks diena, kad ar nesatricināmu lepnumu balsī katrs varēsim teikt: “Esmu lepns par mūsu, manu un Tavu, Latviju!”. Sāc ar sevi. Šodien. Ieraksti sociālajos tīklos kaut vienu lietu, kurā Tu šodien esi atradis savu prieku. Pieķeksē ar mirkļbirku #ManPrieks, lai iedvesmojam viens otru. Vai arī... dodies uz brīdi sociālo tīklu celibātā, ja nespēj itin nekur prieku saskatīt ;)

 


Kaspars Eniņš

~ Ar cieņu, jūsu

Cilvēks ar attieksmi, viedokli un radošiem ''pēdu nospiedumiem'' dzīvē. Dzīves brīvmākslinieks. Atzī:me idejiskais motors un pašpasludinātais redaktors.


Viedokļi (0)

Vērtējums 0 no 5 ( 0 vērtētāji)
Klusums pirms vētras? Lai nu kā, vēl nav neviena viedokļa...

Izsaki viedokli / pārdomas / vērtējumu:

Ar prieku Tevi uzklausīsim!
0 Simboli
Pielikumi (0 / 3)
Share Your Location

Redaktora atzī:mētais

Par būtisko Tavai dzīvei...

Pieauguši, nobrieduši un kaut cik uz kājām nostājušies, mēs domās laiku pa laikam atgriežamies savos padsmitnieka gados un skolas laikā. Proti, laikā, “kad zāle bija zaļāka un debesis zilākas”. Vecākiem, protams, šajā jautājumā būtu kas sakāms un, pieļauju, ka viedoklis krasi atšķirtos no mūsu atmiņ...

Kā par sevi uzzināt daudz jauna?

Agra trešdienas pēcpusdiena. Diena tik skrejoša un piepildīta, ka nekam citam, šķiet, laika neatliks līdz pat ikvakara slaidajam iekritienam gultā, bet… Nejauši satikta, sen neredzēta paziņa ievieš savas korekcijas dienas plānojumā. Un… labi, ka tā, jo no tā atkarīgas manas šodienas pārdomas un skat...

Neiespējami-iespējamās pārdomas...

Aizvadīto mēnešu laikā esmu daudz domājis par to, cik tomēr ļoti dziļi mūsu, ierindas cilvēku, ikdienā iesakņojusies samierināšanās. Bezkompromisu samierināšanās ar visu. Ar viduvēju darbu, kuru jau sākam uzskatīt par mūsu augstāko karjeras punktu. Ar neadekvātiem tautas kalpiem, kurus paši vien esa...

Starp citu, esam šeit jau 1755 dienas & izstāstījuši 353 lieliskus stāstus...

ATZI:ME

39 lielisku un talantīgu autoru blogs par redzēto, dzirdēto, izbaudīto un ikdienas gaitās piedzīvoto. Lieliska vieta, kur iedvesmoties un patverties no rutīnas un depresijas.
Miers, draudzība un košļenes!

instaGrams

Ar radīts & uzturēts Latvijā, Atzī:me Media Group

Satura © Atzī:me Lielisko autoru pārziņā mūžīgi mūžos,
×

Pieslēgties