Dīvāna samuraji

Dīvāna samuraji

Vakars. Trolejbuss. Sēžu, savā nodabā austiņās klausos līdzpaņemto muzikālo bibliotēku un neuzkrītoši vēroju cilvēkus. Katrs iegrimis savās domās, rūpēs vai savas dzīves neapmierinātībā sarauktu seju veras tālumā. Vienvārdsakot, visai pelēcīgi. Te, pāris pieturas pirms galamērķa, sākas pastiprināta rosība un teju katrs nervozi sakustās un saausās. Ā, biļešu kontrole apturējusi trolejbusu. Protams, mēs varētu gari un plaši diskutēt par to, kāda mārutka pēc, vairums cilvēku ar reģistrētu, proti, derīgu e-talonu pēkšņi sajūtas kā zaķi, adrenalīna virsvadībā šaudās turpu šurpu pa trolejbusu un nervozi gaida savu kārtu pierādīt savas tiesības uz braucienu, tomēr... stāsts šoreiz par to, kas notika pēc kontroles iekāpšanas elektrizētajā, šī vārda tiešā un pārnestā nozīmē, transportlīdzeklī.

Rakstu spēcina

Visai izskatīga, jauna meitene sabiedriskā transporta kontrolieres formā iekāpj salonā trolejbusa aizmugurē un... jau pie durvīm uzsāk savu darba pienākumu pildīšanu ar vārdiem: "Labvakar! Atvainojiet par sagādātajām neērtībām, bet lūdzu jums uzrādīt savas biļetes!" Nepagāja ne piecas sekundes, nepaspēju vēl negaidītas laipnības pārsteigumā ieplest acis, kā kāda kundzīte gados, sniedzot savu dzelteno e-talonu, uzrūca kontrolierei: "Varējāt jau laipnāk un zolīdāk... Tā kā ar tādiem suņiem Jūs te apejaties! Kauna nemaz nav, jaunkundz!" Atvainošanos, laipnāk un zolīdāk? Protams, katram sava izpratne par laipnību, bet, vismaz manuprāt, bija gana laipni. Jā, nenoliegšu, arī nedaudz negaidīti, ja palasām pilsētleģendas par kontrolieru necieņu un visatļautību... Vēl ilgi tovakar domāju par šo situāciju un to, ka pat sakot otram ko labu vai pozitīvu, vienmēr atradīsies kāds, kurš tajā dzirdēs un redzēs tikai un vienīgi ko negatīvu, sevis iedomātu. Tā manā prātā ienāca, manuprāt, visai veiksmīgs apzīmējums šādiem ļaudīm - dīvāna samuraji.

Patiesībā, ne viņiem vienīgajiem tas gods kļūt par šī termina nēsātājiem... Attiecinām to uz visiem, kuri vienmēr zinās labāk, kuri savā naidā un dzīves neapmierinātībā pārpludina portālu komentāru sadaļas, meklējot vainīgos pie tā, ka viņu pašu dzīves visai nožēlojami nepielūdzami rit arvien, arvien uz priekšu. Attiecināt to uz tiem, kuri savos dīvānos un sōfās zviln un 100x pārlāpījuši savu slinkumu un, pardon my french, līdz vemšanas refleksam maitā gaisu ar savu nespēju piecelties, iet un darīt, lai kas mainītos. Kaut vien pašu dzīvē, ne globāli vai valsts līmenī... Varbūt alojos, varbūt maldos, varbūt vienkārši runāju muļķības, bet - man šķiet, ka ar visu šo sākas i globālas, i valstiskas ķibeles.

Sak, kāpēc te vai tur nenozagt? Kāpēc neietāmēt par kādiem pāris tūkstošiem vairāk? Kāpēc neizshēmot labumu sev, ja tāpat jau tālāk par dīvānā pukstēšanu un klusu pirdelēšanu neviens neies, jo vienaldzība un slinkums gandrīz kā, atvainošanos, nacionālās identitātes sastāvdaļa. Redz, nav pretspara un pretdarbības, kas tā vien aicināt aicina daudzus uz nedarbiem... No kurienes mūsos tas? No sajūtas un pieredzes, ka nekas jau tāpat nemainīsies. Nogrābjam kādu pie rokas, gadiem tiesājam un velkam gumiju līdz... vainīgie kļūst nevainīgi un zaglīgi mahinatori - tautas kalpi. Pat tiekam līdz latviešiem ne visai raksturīgas stiklu dauzīšanas un bruģakmeņu demonstrācijas. Un? Atkal nekas nemainās, jo... vismaz manuprāt, mainīsies kaut kas vien brīdī, kad sasniegsim "Man nav vienalga!" kritisko masu, neskatīsimies un nekārosim pēc tā kas ir citiem, bet novērtēsim un cienīsim to, kas ir mums pašiem. Mainīsies viss tad, kad ar saviem darbiem sāksim pierādīt, ka nav vienalga un spējam kaut vienu dienu nedēļā domāt valstiski, ne 24/7 triekties pēc savas iedomātās sapņu dzīves, nerēķinoties ar citiem vai kopīgām interesēm.

Ticu, ka neesam tik zuduši, depresīvi un negatīvi kā medijiem vai vēl kādam citam labpatiktos domāt... Vairojam un saskatam savās ikdienās pozitīvo, gaišo un to, kādēļ tomēr ir vērts celties, iet un cīnīties par labāku Latviju, par labākiem mums pašiem, par arvien labāku katru rītdienu! Saņemamies, izpurinām dīvāna samurajus no sevis un, jā, atceramies par opciju paturēt mēli neizkustinātu brīžos, kad atkal žults upes mūsos draud iziet no krastiem! ;)

P.S. Gatavs/-a sākt ar sevi un darīt foršas lietas, kuras tuvākā nākotnē varēsi saukt par savu, izsaku cerību, sapņu darbu? Draudzīgi atgādinu, ka esam aktīvi sākuši domāt un strādāt pie tā, lai Latvijas foršākais blogs Atzī:me tuvā nākotnē pārtaptu par, iespējams, iedvesmojošāko un foršāko mediju uzņēmumu Latvijā! Citiem vārdiem runājot, Atzī:me Media Group meklē aktīvus, radošus un varošus cilvēkus jaunam sākumam! Sīkāks info un stāsts par to, kā mazpamazām dzimst un realizējās sapņi, meklējams šeit: Ar galvu pārmaiņās un sapņos... @ Atzī:me


Kaspars Eniņš

~ Ar cieņu, jūsu

Cilvēks ar attieksmi, viedokli un radošiem ''pēdu nospiedumiem'' dzīvē. Dzīves brīvmākslinieks. Atzī:me idejiskais motors un pašpasludinātais redaktors.


Viedokļi (0)

Vērtējums 0 no 5 ( 0 vērtētāji)
Klusums pirms vētras? Lai nu kā, vēl nav neviena viedokļa...

Izsaki viedokli / pārdomas / vērtējumu:

Ar prieku Tevi uzklausīsim!
Pielikumi (0 / 3)
Share Your Location

Redaktora atzī:mētais

Latvieši #NoOtraGala. Mūzikas video.

Esmu gatavs pat saderēt, ka katrs trešais melomāns kaut reizi dzīvē dzirdējis stāstu par mūzikas ierakstiem, kurus klausoties no otra gala, dzirdēsi slepenus vēstījumus vai, Dievs pasarg, sātanistu vēstījumus pasaulei. Lai nu kā tur būtu vai nebūtu, jāatzīst, jebkura vokāli-instrumentāla kompozīcija...

Kā par sevi uzzināt daudz jauna?

Agra trešdienas pēcpusdiena. Diena tik skrejoša un piepildīta, ka nekam citam, šķiet, laika neatliks līdz pat ikvakara slaidajam iekritienam gultā, bet… Nejauši satikta, sen neredzēta paziņa ievieš savas korekcijas dienas plānojumā. Un… labi, ka tā, jo no tā atkarīgas manas šodienas pārdomas un skat...

Izstāstīts dzīvības stāsts...

Es pierakstīju kādu stāstu un gribu, lai arī jūs to zinātu. "Jau otro reizi es gatavojos kļūt par olšūnu donori un man ir bail. Es pat nesaprotu no kurienes šīs bailes. Pēkšņi ir bail, ka nespēšu visu kontrolēt. Tā kā ar mani tas notiks jau otro reizi, tad es patiešām zinu, ka man nāksies uzticēties...

Starp citu, esam šeit jau 1543 dienas & izstāstījuši 318 lieliskus stāstus...

ATZI:ME

38 lielisku un talantīgu autoru blogs par redzēto, dzirdēto, izbaudīto un ikdienas gaitās piedzīvoto. Lieliska vieta, kur iedvesmoties un patverties no rutīnas un depresijas.
Miers, draudzība un košļenes!

instaGrams

Drīkst lūgt pieLaikot?

Mēs, cik vien mūsu spēkos, strādājam pie šī bloga veidošanas. Ieklikšķini 'Patīk' kopābūšanai, mēs neliksim Tev vilties. Nepazaudējam viens otru ikdienā! ;)

×

Ar radīts & uzturēts Latvijā, Atzī:me Media Group

Satura © Atzī:me Lielisko autoru pārziņā mūžīgi mūžos,
×

Pieslēgties

fb iconPieslēgties ar Facebook