Padom(dum)ijas laime

Padom(dum)ijas laime

"Padomju gados gan tā nebija!" - vārdu salikums, kuru pēdējo nedēļu laikā esmu uzkrītoši bieži dzirdējis klātienes sarunās un lasījis kāda rakstītajās rindkopās internetos. Nav tā, ka krasi esmu nomainījis paziņu loku vai ikdienas lasāmvielas avotus. Viss tas pats, vien ļaudis sākuši neizskaidrojamā nostaļģijā slīgt. Iespējams, meklējot izskaidrojumus vai attaisnojumus savai neapmierinātībai, depresīvajai pukstēšanai un imunitātei pret pozitīvā saskatīšanu Latvijā un pasaulē mums apkārt. Katram sava "taisnība" un tiesības uz kavēšanos atmiņās, bet pieklājīgus argumentus tā arī neviens nespēj likt galdā... Lūk, manas pārdomu rindkopas par tēmu.

Rakstu spēcina

Manuprāt, visa atslēga uz šo nostaļģijas uzplūdu ir faktā, ka tajā laikā zinājām daudz mazāk, gulējām daudz saldāk un bija kaut mazas garantijas uz to, ka rīt saule vēl spožāk uzspīdēs. Sak, zinu, ka pēc gadiem pieciem tikšu pie Žiguļa, pēc gada pavirzīšos dzīvokļa rindā par 28 vietām un būšu jau 67145. Ā, jā, arī algu saņemšu katru mēnesi, neskatoties uz padarītā darba apjomu vai rezultātu neesamību, jo to katrai profesijai maksā pēc Maskavā apstiprināta tarifa. Pat lieki neironizēju. Vidēji-aritmētiskajā griezumā tieši tāda izskatījās padomju pilsoņa ikdiena. Tas nekas, ka nebija absolūti nekādas izvēles brīvības. Tas nekas, ka par vienu kritisku vārdu varai, varēji aizceļot uz darba nometni vai, labākajā gadījumā, vairākkārtīgi tiktu izsaukts uz pratināšanu "Stūra mājas" viesmīlīgajos kabinetos. Tas nekas, ka tu nezināji, ko šodien varēsi nopirkt veikalā, jo bija tieši tik daudz, cik "izmeta"... Vai tiešām "Tas nekas"?

Vai nav tā, ka idealizējam laikmetu, kurā slinkajiem un sabiedrības pelēkajai masai bija karaliskas iespējas neko nedarīt un nedomāt par to, kas notiek apkārt. Ņem to, ko dod. Ēd to, kas ir. Domā to, ko kompartijas plēnuma delegāti domā, lai tu domātu. Daudzi teiks, ka idealizētāji padomju režīmu piedzīvojuši vien savā bērnībā un tā, kā zināms, ir pats saulainākais dzīves laika sprīdis. Nezinu. Arī mani vari pieskaitīt tai paaudzei, kura savu bērnību izdzīvoja 80.gados, bet... nevarētu teikt, ka nesapratu apkārt notiekošā absurdumu. Varbūt arī nesapratu par visiem 200%, bet redzēju un ļoti spilgtas atmiņas līdz pat šodienai līdzpaņemtas no tā laika.

Reiz, kad tikko biju apguvis lasītprasmes plašās iespējas, devāmies ar mammu tās publiski pielietot. Nu, viņa par to nezināja un, iespējams, klusībā cerēja, ka uz ielas būšu vispaklausīgākais un visklusākais bērns uz pasaules. Dzimtajā Purvciemā, Laimdotas un Raunas ielas stūrī, bija divstāvu balta ķieģeļu ēka. "Kulinārija" - kā mēs un citi viņu saucām. Tur cepa vienkārši neatkārtojami gardas magoņmaizītes un tējas kūkas. Lūk. Kāds tumsas aizsegā uz Kulinārijas baltās sienas lieliem, melniem, trekniem burtiem bija uzrakstījis: "Rubiks ir muļķis!". Ko domājies, man taču ir jāpierāda mammai savas lasītprasmes zināšanas un... Pa visu ielu skaļi un skanīgi lasu to, kas uz sienas piesaistījis manu uzmanību. Pat ar visu izsaukuma zīmi galā, kas man mazam ķiparam deva īpašu iedvesmu to ar uzsvaru un izteiksmi izsaukt pa visu apkārtni. Acu priekšā vēl šodien mammas sejas acumirklīgās metamorfozes - no mierpilna prieka līdz absolūtām bailēm. Un viņas teiktais: "Kušššš.... Tu taču negribi, lai mūs aizved uz Sibīriju?". Jā, tieši tik ļoti cilvēki dzīvoja bailēs pat neapdomīgi izteikt kaut vienu varai, režīmam vai vēlsazinkautkam neērtu vārdu. Mīļā miera labad, lai nebūtu jādomā, kā iekārtot savu dzīvi no jauna Sibīrijā. Lai nebūtu jāsatraucas par savu šķietami sakārtoto, bezgalīgi vienmuļo, taču - garantēto ikdienu. Lai nebūtu jāsatraucas. Šodienas interneta un vārdiskās brīvības, es pat teiktu, verbālās anarhijas laikmetā tas izklausās absolūti neticami, vai ne? Bet... tāda, mīļie, bija tā padomju biedru un biedreņu ikdienas realitāte. Un tas nav vienīgais stāsts no manas bērnības, ne tuvu vienīgais absurds un padom(dum)ijas laimes iemiesojums cilvēku likteņos. [Ja ar interesi lasītu vēl kādu bērnības stāstu no manas puses, atstāj komentāru zem šīm rindkopām]

Tas, ko es gribēju Tev šodien ar šo visu pateikt? Līdz apnikumam ilgi un plaši mēs varētu diskutēt par šodienas mīnusiem salīdzinājumā ar padomju plusiem vai, gluži otrādi, šodienas plusiem pretstatā padomju ikdienas trūkumiem. Taču, mēs nedrīkstam idealizēt kaut ko, par ko mums subjektīva apjausma vai pat absolūts tās iztrūkums. Citu interpretētas "patiesības" uztveram par savām, liekot tās par savu "patiesību" argumentācijas nodrošināšanai. Kā teicis Napoleons Bonaparts: "Vēsture ir pagātnes notikumu versija, kurai cilvēki ir piekrituši." Tā ir mūsu vēsture - ar saviem plusiem un mīnusiem.

Šodien, savukārt, ir mūsu šodiena. Mēs varam vien darīt kaut kripatu šo dienu labāku, lai pēc gadiem nākamajām paaudzēm nebūtu pamata teikt, ka mūsu šodiena ir kaut kas tāds, ko nedrīkstētu nekad vairs uz pasaules notiekam... Protams, ir arī savas rūpes un nebūšanas mūsu visu kopīgajā šodienā. Tāpēc, izbaudot un sajūsminoties par brīvību, atceramies - mēs esam atbildīgi par mūsu šodien veidoto vēsturi nākotnes priekšā. Atbildība par mūsu valsts pagātni, pieņemtajiem lēmumiem ir uz citu cilvēku sirdsapziņas un tur mēs neko vairs izmainīt nespējam. Vienīgi, izdarīt secinājumus un mācīties.

Tomēr, šķiet, šī nodarbe cilvēkiem globāli nav visiecienītākā - mācīties no vēstures, to, ko nevajadzētu atkārtot nākotnē... Mierīgu, radošu un izdevušos Tavu šodienu! Katru vienu. Līdz pat mūža pēdējai šodienai. Esam!


Kaspars Eniņš

~ Ar cieņu, jūsu

Cilvēks ar attieksmi, viedokli un radošiem ''pēdu nospiedumiem'' dzīvē. Dzīves brīvmākslinieks. Atzī:me idejiskais motors un pašpasludinātais redaktors.


Viedokļi (7)

Vērtējums 0.5 no 5 ( 2 vērtētāji)
Klusums pirms vētras? Lai nu kā, vēl nav neviena viedokļa...
  1. MacBeton
  1. 0.5 / 5

Toties bija darbs katram un varēja dzīvot kā cilvēki. Varēji izvēlēties pats kur gribi dzīvot, pilsētā vai laukos. Nebija daudzbērnu ģimenes bez dzīvesvietas.
BAMa celtniekiem un tamlīdzīgiem noderīgiem kadriem žigulis jau gaidija stāvlaukumā, nebij nekādi gadi. Pa 180 rubļiem varēja dzīvot bēdas nezinot.
Gribēji kautko no aptiekas? Bezmaz pa velti. A tagad aptiekā bez 20€ nav ko rādīties.
Aiznesi nodot 2 piena pudeles - sanāca saldējums. Tagad nododot kaut 20 pudeles sanāk lieki izšķiests laiks.
Padomijā man būtu labs darbs konstruktoru birojā vai jebkurā rūpnīcā kur ir kautkāda automātika, pa aptuveni 320 rubļiem mēnesī (kas ir vairāk nekā direktorelim). Šajā gejropā man ir 350€ kredīts un bezdarbs.
Padomijā cilvēki nemira nost no ārstējamām kaitēm, tikai tapēc ka valdība pasaka ka nau naudas.
Mums reāli Latvijā civēki mirst nost! Nomira nesen tā sieviete ar ārstējamu figņu, kurai vajadzēja daždesmit tūkstošus un transportu uz Tallinu. Valdība pateica - mum pohuj! Tai pašā laikā kaukāda e-veselības lapele pa 15 miljoniem.
Atver aces, stulbais hipster!
Kuņasbērns izmetnis gejrops.

  1. MacBeton
  1. 0.5 / 5

Padomijā tāds peģiks Lattelecom vadītājs nesaņemtu miljonu!
Padomijā par izņirgāšanos par tautu bija nāvessods un nevienam ne prātā neienāca izdarīties tā kā Kalvītis škēle šlesers un tamlīdzīgi pidaraseļi.

  1. d

Ok, ignorējot iepriekšējā komentētāja viedokli, pateikšu, ka tas, ka Tava mamma tā baidījās no izsūtīšanas, neliecina, ka visi uzskatīja līdzīgi. Man ģimenē ir bijuši cilvēki izsūtīti, bet neatminos, ka kāds 80-jos par to tā baidītos, kā šajā rakstā pieminētajā piemērā. Un jā, Tu lieki ironizē, nevis lieki neironizē. Padomijā bija savādāk, kaut kas bija labāks, kaut kas - sliktāks. Bet teikt, ka viss bija pavisam sūdīgi, un apgalvot, ka tagad ir nesalīdzināmi labāk, ir diezgan muļķīgi un tuvredzīgi.

  1. vio

Toties bija darbs katram un varēja dzīvot kā cilvēki --- ak tad kā ļjuģi. es gan negribu kā ljuģi dzīvot.

Varēji izvēlēties pats kur gribi dzīvot, pilsētā vai laukos. --- Tagad arī var, turklāt 100% un kur tieši tu vēlies. Toties tajos laikos Tevi varēja nosūtīt nezin kur, 'sadali' tak atceries?

Nebija daudzbērnu ģimenes bez dzīvesvietas --- (tiešām vienu ģimeni domāji? pamācies valodas izteiksmi) PARĀDI man vienu daudzbērnu ģimeni bez dzīvesvietas šodien! (un nedziedi, tolaik arī daudzbērnu ģimenēm nepiešķīra 4istabu dzīvokļus specprojektos, muģījās 7 cilvēki un vairāk pa 2 istabām, ka nu tikai).


BAMa celtniekiem un tamlīdzīgiem noderīgiem kadriem žigulis jau gaidija stāvlaukumā, nebij nekādi gadi. --- cik tādu cilvēku bija proporcionāli? ja visi būtu sākuši strādāt 'bamā'... tas neatceļ to, ka 90% cilvēku bija garās rindās pēc mašīnas un dzīvokļa.

Pa 180 rubļiem varēja dzīvot bēdas nezinot. --- jā, ja tie bija. un 'bēdas' jēdziens jau katram savs. ja pilnai laimei pietika ar ķilavu bundžu un par komisijas cenu pirktu desu...

Gribēji kautko no aptiekas? Bezmaz pa velti. A tagad aptiekā bez 20€ nav ko rādīties. --- interesanti, ko Tu tur tādu pirki tajās aptiekās? aspirīnu? tas arī tagad centus maksā. reālas zāles varēja dabūt pa blatu un daudz dārgāk nekā tagad.


Aiznesi nodot 2 piena pudeles - sanāca saldējums. Tagad nododot kaut 20 pudeles sanāk lieki izšķiests laiks.--- cik saspiestam jābūt, lai šo uzskaitītu kā labas dzīves argumentu... varētu domāt, ka Tu tās pudeles pats izgatavoji mājās un tas bija Tavs nopelns.


Padomijā man būtu labs darbs konstruktoru birojā vai jebkurā rūpnīcā kur ir kautkāda automātika, pa aptuveni 320 rubļiem mēnesī (kas ir vairāk nekā direktorelim). Šajā gejropā man ir 350€ kredīts un bezdarbs. --- un kāds būtu iemesls, ka Tev tagad nav darba? jājautā, kādas ir Tavas prasmes, ja neko nespēk atrast...

Padomijā cilvēki nemira nost no ārstējamām kaitēm, tikai tapēc ka valdība pasaka ka nau naudas. --- nē, padomijā vispār neviens nemira!... un kā vēl mira; neatceries slaveno - (jau minēju) būtu vajadzīgas ārzemju zāles...atceries padomju slimnīcu aprīkojumu? kā Tev šķiet, kurā gadā padomijā būtu ieviesta, kaut vai, piemēram, datortomogrāfija, un kāds izskatītos pats aparāts?

Mums reāli Latvijā civēki mirst nost! --- kā jau teicu, jā, padomijā reāli neviens nemira nost...
Nomira nesen tā sieviete ar ārstējamu figņu, kurai vajadzēja daždesmit tūkstošus un transportu uz Tallinu. --- (neesi apsvēris karjeru diagnostikā?). kas gan Tallinā tāds ir, kas mums nav - tad tā ir bijusi reta slimība/operācija. un, ja kas, nē, neatceros tādu gadījumu. vienu gan pateikšu - rindu jautājums medicīnā pie mums šobrīd nav normāls...

  1. d

Manuprāt šis ir būtiski - padomju laikā bija cita vērtību sistēma, cilvēki ar datoru, kurš bija mazjaudīgāks par kalkulatoru, lidoja uz Mēnesi, kamēr mēs superjaudas izmantojam, lai skatītos sociālajos tīklos kaķīšus, zīmētos ar to, ko ēdām pusdienās un tamlīdzīgām muļķībām. Tāpat arī netika tik ļoti kultivēts materiālisma kults, kā tagad, kad katram vajag būt bagātākam par kaimiņu. Protams, bija mīnusi, un lielākoties esmu priecīgs, ka esam no tā izauguši. Bet diemžēl ejam iekšā otrā galējībā.

  1. ex-CCCP

No padomju laikiem atceros lielās rindas veikalos un pudeļu nodošanas punktos. Atcceros, ka braucām uz veikalu MINSKA, jo tur "izmeta" kaut kādus produktus (desas vai sieru?). Padomju laikos atgriezties negribētu gan. Bet nu, protams, bija arī plusi - piemēram, mēdiji nebija piesārņoti ar pilnīgi nevajadzīgu drazu (seksa, netiklības u.t.t. propogandu), kā tas ir tagad. Toreiz bija informācijas bads un cilvēki sanāca kopā, lai, piemēram, kaut vai paklausītos mūziku vai nakts laikā videomagnetafonā noskatītos mistiskā veidā iegūtu ārzemju filmu. Tā kā padomju gadi man bija agra bērnība tad neko daudz īsti neatceros, oktobrēns paspēju būt, bet pionieris jau vairs nē - sistēma sabruka. Padomju laikos cilvēkiem nauda bija, bet nebija preču. Mūslaikos ir otrādāk. Kā negatīvu lietu atceros arī politikas štelles - visas avīzes bija pilnas ar kaut kādiem rakstiem par partijas kongresiem, piecgades plāniem un tamlīdzīgām muļķībām. Vēl atceros, ka bija fiksētas cenas. Piemēram, uz grāmatām, bija rakstīta cena. Arī pilnpiena bundžiņai bija rakstīta cena, pie tam pa reģioniem - kaut kur tālajos austrumos cena bija dārgāka nekā pie mums. Atceros, ka brauciens transportā atkarībā no tā veida maksāja 3, 4, vai 5 kapeikas. Atceros, ka skolas laikā bija mācības - skanēja trauksmes signāls un visi skrēja uz skolas pagrabu, kur vajadezēja uzvilkt marles apsēju un skolotājiem pat bija jāvelk gāzmaskas. Atceros drausmīgo zobārstniecības tehniku skolā. Interesanti, ka kaut kā ļoti neskaidri, praktiski neatceros pārejas laika posmu, kad sistēma sabruka. Kaut ko kā pa miglu atceros, ka skolā mūs kaut kur veda uz kaut kādu pasākumu un iedalīja auseklīšus. Atceros, ka tēvam bija pilns plaukts ar Moskovskaja vodka sarkanajām pudelēm - ne tāpēc, lai to dzertu, bet tāpēc, ka padomju laikā šnabja pudele bija reāla "nauda" - laukos, lai kaut ko kāds izdarītu vajadzēja pudeli. Atceros, ka bija pārtikas un preču taloni, bet kurā laikā tas īsti bija - vai psrs vai jau LV neatceros. Atceros, ka telefona līnija bija uz "bloķirātora" - uz 1 līnijas 2 abonenti. Ja kaimiņš tajā brīdī runāja pa telefonu, tad piezvanīt vai saņemt zvanus nevarēja. Atceros, ka tālsarunas (pat uz citu LV pilsētu) bija jāpiesaka iepriekš, bet mēs parasti braucām zvanīt uz centrāli, kura bija pie dzelzceļa stacijas. Nu kaut kā tā.

  1. Oskars

Ak Kungs, kāds te dažiem ķīselis galvā.

Kas attiecas uz "d":
1) Nekur un nekad neesmu redzējis tādu mantu kultu kā bija padomijā. Dēļ džinsu pāra cilvēki bija gatavi ne tikai padomju "dzimteni" nodot, bet savu miesīgu māti un dvēseli piedevām. Mantas tika taupītas un lolotas, es pat teiktu - kolekcionētas. Mantas noteica cilvēka vērtību tādā mērā, kā tas nebija nekur citur. Šis slimīgais mantu kults radās, bez šaubām, dēļ deficīta un, paldies Dievam, esam jau no tā atbrīvojušies.
2) Uz Mēnesi lidoja pūstošie amerikāņi, padomija tā arī nespēja uzkonstruēt raķeti, ka varētu cilvēkus aizvest līdz Mēnesim.

Kas attiecas uz MacBeton:
1) Padomijā nevarēja izvēlēties dzīvesvietu, it īpaši, ja no laukiem vēlējies pārcelties uz pilsētu, vai no mazpilsētas uz lielpilsētu.
2) Esmu nedaudz vīlies, ka viss, ko vēlies, ir eksistēt, nododot tukšās pudeles un baudot "bezmaksas" drausmīgas kvalitātes produktus un pakalpojumus.
3) Tā kā pazīstu Tevi personīgi, esmu pārliecināts, ka darbu nevari dabūt tādēļ, ka esi sociopāts un alkoholiķis. (Un Tu pats to lieliski apzinies.)

Izsaki viedokli / pārdomas / vērtējumu:

Ar prieku Tevi uzklausīsim!
0 Simboli
Pielikumi (0 / 3)
Share Your Location

Redaktora atzī:mētais

Nevainīgie Facebook testiņi, teiksi?

Paradoksāli, bet vērojot sociālajos tīklos notiekošo, es pat varu iztēloties sarunu starp vīru un sievu: "Mīļais, kādēļ Tu man vairs nedāvini ziedus?" un... tad viņš aizvainotā balsī atcērt "Zini, dārgā... Es aizpildīju testu Facebookā un izrādās, ka Tu mani nemaz nemīli!". To saku, protams, ar liel...

Par būtisko Tavai dzīvei...

Pieauguši, nobrieduši un kaut cik uz kājām nostājušies, mēs domās laiku pa laikam atgriežamies savos padsmitnieka gados un skolas laikā. Proti, laikā, “kad zāle bija zaļāka un debesis zilākas”. Vecākiem, protams, šajā jautājumā būtu kas sakāms un, pieļauju, ka viedoklis krasi atšķirtos no mūsu atmiņ...

Kā par sevi uzzināt daudz jauna?

Agra trešdienas pēcpusdiena. Diena tik skrejoša un piepildīta, ka nekam citam, šķiet, laika neatliks līdz pat ikvakara slaidajam iekritienam gultā, bet… Nejauši satikta, sen neredzēta paziņa ievieš savas korekcijas dienas plānojumā. Un… labi, ka tā, jo no tā atkarīgas manas šodienas pārdomas un skat...

Starp citu, esam šeit jau 1814 dienas & izstāstījuši 356 lieliskus stāstus...

ATZI:ME

39 lielisku un talantīgu autoru blogs par redzēto, dzirdēto, izbaudīto un ikdienas gaitās piedzīvoto. Lieliska vieta, kur iedvesmoties un patverties no rutīnas un depresijas.
Miers, draudzība un košļenes!

instaGrams

Ar radīts & uzturēts Latvijā, Atzī:me Media Group

Satura © Atzī:me Lielisko autoru pārziņā mūžīgi mūžos,
×

Pieslēgties