Paēdis deputāts neēdušu ārstu nesapratīs

Paēdis deputāts neēdušu ārstu nesapratīs

Aizvadītajā nedēļā šeit pat, Atzī:me lappusēs, stāstīju par savu pašnodarbinātā pieredzi. Tāda mana mazā, klusā nopūta par tēmu “Darīsim katrs to, uz ko esam savā dzīvē sajutuši aicinājumu!”. Žurnālists atspoguļot, mācītājs dvēseles ganīt, ārsts ārstēt, medmāsa aprūpēt sasirgušos, skolotājs izskolot mūsu visu nākotnes paaudzi… Uzskaitījumu varētu turpināt līdz pilnīgam spēku un servera vietas izsīkumam, bet kā tad paliek mūsu dzīves aicinājumu sadzīviskās puses segumu, proti, atalgojumu? Pašnodarbinātie un privātajā sektorā strādājošie savu kapeiciņu nopelnīs paši, bet par mūsu veselību, drošību un nākotni sardzē stāvošie - uzturēs un apgādās ieinteresētā puse, proti, valsts. Tā vismaz man šķita līdz Šim rītam, kad veselības ministre Viņķele “Rīta Panorāmā” paziņoja, ka mediķiem atalgojums un iztika jāatrod pašiem…

Rakstu spēcina

Kā allaž, ministres kundze daudz citējamās literatūras (protams, ar ironijas piegaršu šajos vārdos) tiešraidē radīja, bet pāri visam nolasījās sabiedrības vaina visā notiekošajā ap / par nespēju nodrošināt ārstus, ugunsdzēsējus, skolotājus u.c. ar cilvēka dzīves (ne izdzīvošanas) cienīgu atalgojumu. Lai neteiktu, ka es šobrīd improvizēju vai no zila gaisa paužu savu viedokli, citēju pāris galvenās tēzes iz šorīt izteiktā: “Naudu rada uzņēmēji, valdībai tikai pārdala!”; “Ja sabiedrība uzskatīs, ka finansējuma palielinājums kādai nozarei ir nepieciešams, tad politiķi to darīs un pārdalīs budžetu.”

Nav jābūt kosmonautam, lai loģiskas analīzes rezultātā izsecinātu, ka zeme ir apaļa. Nav jābūt ekonomistam, lai saprastu un nojaustu, ka kādam te trūkst ilgtermiņa domāšanas un vīzijas par iespējām sakārtot visu pa pieskari aizlaisto. Ne uz papīra, ne oficiālajos paziņojumos Eiropas institūcijām. Ilgtermiņa domāšana nesakņojas aicinājumos pēc gada atkal sēsties pie sarunu galda, lai meklētu kādu kripatu algu pielikumam vai nozares funkcionēšanas nodrošināšanai kopumā. Tas ir pazemojoši, ka jāiet un jālūdzas pēc elementārām un pat likumā noteiktām lietām… Protams, mans subjektīvais, sajūtās balstītais viedoklis. Protams, likumā rakstītais jau negarantē to, ka tas tiks arī izpildīts. Citējot Viņķeles kundzi: "Ieraksts uz papīra naudu nerada. Šis likums ir kritis no zila gaisa." Šodien, smejies vai raudi, jāsaka paldies Dievam, ka ir Hipokrats ar savu zvērestu, kurš man un Tev dod vēl kādu cerību uz veselības aprūpi.

Vēl viena lieta, kas mani nepārliecina par valdības vēlmi ko vērst par labu: fakts, ka visai forsēti un kampaņveidīgi Latvijas mediji tieši pirms mediķu protesta akcijas mēģināja mums visiem iebarot stāstu par to, ka ārsti dzīvo kā nieres pa taukiem. Stāstus par korupciju nozarē un neadekvāti augsto atalgojumu šajā nedēļā dzirdējām no katra gludekļa. Sak, saņem 39 000 algu un vēl kaut ko atļaujas pukstēt. Nopietni? Cik daudzi Latvijas ārsti saņem tādu algu? 0,02%? Privātklīnika, pasaulē izdaudzinātais veselības tūrisms un, kāda runa, arī alga kompetencei atbilstoša, bet... šādā pūdercukurā ar zemenēm nedzīvo pat 5% Latvijas mediķu. Bailēs no precedenta, visticamāk, šī visa zākāšanās un nomelnošanas kampaņa. Jo... neba mediķi vienīgie, darot sirdsdarbu, [iz]dzīvo šodienas Latvijā. Nu, vismaz cenšas. Citam labāk sanāk, citam - koferis uz skapjaugšas jau puskravāts...

Mūžsenais un retoriskais jautājums par prioritātēm, draugi. Tik ilgi, kamēr cilvēka prioritāte būs otrs cilvēks, mēs būsim Latvija. Tik ilgi, kamēr būs cilvēki ar misijas apziņu, mūsu veselība, drošība un nākotne būs nosargāta. Tik ilgi, kamēr novērtēsim un atbalstīsim viens otru, mēs būsim cilvēki. Muļķīgi būtu domāt, ka pēkšņi kāds sāks zagt mazāk vai godprātīgāk maksās visus nodokļus, bet mēs varam lūgt tautas kalpus, lai sadzird un pārvērtē prioritātes. Mediķi to šodien dara. Mūsu visu vārdā. Par sevi, par ugunsdzēsējiem, skolotājiem, medmāsām un citiem misijas sirdscilvēkiem. #PasakiPaldies viņiem par to! Paldies par to, ka viņi joprojām, neskatoties ne uz ko, ir blakus brīžos, kad mums smagi un nepieciešama palīdzība...

Citējot, ar jūsu atļauju, pats sevi: "Viss ir pārejošs. Valdības, skumjas, gadalaiki, pārdzīvojumi, lielas un mazas nebūšanas, šodienas problēmas... Pats galvenais, lai mūsu, mans un Tavs, prieks par tādu nekļūst. Prieks par padarīto, prieks par nākotnē iecerēto, prieks vienam par otru. Galu galā, prieks par to, ka esam šorīt pamodušies, dzīvojam un spējam par šīm rindkopām aizdomāties!"

"Dziesmiņa par prieku"


Kaspars Eniņš

~ Cieņā un sirsnībā, jūsu

Cilvēks ar attieksmi, viedokli un radošiem ''pēdu nospiedumiem'' dzīvē. Dzīves brīvmākslinieks. Atzī:me idejiskais motors un pašpasludinātais redaktors.


Vērtējums 0 no 5 ( 0 vērtētāji)
Klusums pirms vētras? Lai nu kā, vēl nav neviena viedokļa...

Izsaki viedokli / pārdomas / vērtējumu:

  1. Ar prieku Tevi uzklausīsim!
Rate this post:
0 Simboli
Pielikumi (0 / 3)
Share Your Location

Starp citu, esam šeit jau2267 dienas & izstāstījuši 373 lieliskus stāstus...

ATZI:ME

39 lielisku un talantīgu autoru blogs par redzēto, dzirdēto, izbaudīto un ikdienas gaitās piedzīvoto. Lieliska vieta, kur iedvesmoties un patverties no rutīnas un depresijas.
Miers, draudzība un košļenes!

instaGrams

×
×

Pieslēgties

fb iconPieslēgties ar Facebook