Stāsti, kuri meklē un atrod mūs...

Stāsti, kuri meklē un atrod mūs...

Mūsdienu informatīvajā pārpilnībā un nebeidzamajos labo un slikto ziņu plūdos joprojām ir stāsti, kuri meklē un atrod mūs īstajā vietā, īstajā laikā. Tie stāsti, kuri nes atbildes uz tobrīd aktuālo vai vienkārši sapurina, iesper kārtīgi pa [pardon my french] dibuā un saka: "Paklau, ko Tu čiksti? Paskaties, nekam nav robežu un rāmju - vajag tikai gribēt un darīt!". Viens no tādiem stāstiem, šķietami nejauši, mani atrada šodien, kad rītu biju sācis ar šaubām un prātā pats ar sevi apspriedis: "Mjā, būtu jau forši, ja ideja X realizētos, bet vai izdosies? Hmm, vai to maz iespējams realizēt un vai kādam tas vispār šķitīs noderīgs?". Viņš mani atrada - stāsts par Oliveru, kurš par visu vairāk uz pasaules, pretrunā ārstu izteiktajam: "Nekad!", vēlējies fotogrāfēt. Kādas vispār man tiesības pukstēt?

Rakstu spēcina

Olivers sirgst ar Dauna sindromu, kurš šķietami varētu traucēt un padarīt sapņa piepildījumu par neiespējamu. Tā kādam no mums labpatiktu domāt, jo, redziet, stereotipu nomāktā sabiedrība tādus paradusi saukt par prātā vājiem, neattīstītiem un ar īpašām vajadzībām. Mani vispār tracina tas vārdu salikums 'ar īpašām vajadzībām'. Skan kā tāda maigākas formas frāze, lai nelietotu vārdu invalīds. Piedodiet par kalambūru, bet daudzās lietās un pasaules uztverē bieži esam invalīdīgāki par pašu invalīdīgāko invalīdu. Skaužam citu veiksmes, kurām vajadzētu mūsos prieku un lepnumu radīt. Citus saucam par stulbeņiem pat situācijās, kad mums nav taisnība, bet tāpat turamies pie sava viedokļa. Rokas un kājas vicinot kliedzam: "Tas nav iespējams!", kaut cilvēki bez rokām vai kājām mums pierāda pretējo. Mēs sūdzamies, pukstam un gudru seju bļaustamies par nebūtiskām lietām tā vietā, lai vienkārši noticētu sev, pieceltos, ietu un darītu! Saraksts turpināms līdz bezgalībai, bet vai tas ir vajadzīgs? Nemeklējam argumentus, lai kaut ko nedarītu vai padarītu par neiespējamu savā prātā... Iedvesmai izšķirstam galeriju un vienkārši sākam darīt! ;)


Kaspars Eniņš

~ Cieņā un sirsnībā, jūsu

Cilvēks ar attieksmi, viedokli un radošiem ''pēdu nospiedumiem'' dzīvē. Dzīves brīvmākslinieks. Atzī:me idejiskais motors un pašpasludinātais redaktors.


Viedokļi (0)

Vērtējums 0 no 5 ( 0 vērtētāji)
Klusums pirms vētras? Lai nu kā, vēl nav neviena viedokļa...

Izsaki viedokli / pārdomas / vērtējumu:

Ar prieku Tevi uzklausīsim!
0 Simboli
Pielikumi (0 / 3)
Share Your Location

Redaktora atzī:mētais

Nevainīgie Facebook testiņi, teiksi?

Paradoksāli, bet vērojot sociālajos tīklos notiekošo, es pat varu iztēloties sarunu starp vīru un sievu: "Mīļais, kādēļ Tu man vairs nedāvini ziedus?" un... tad viņš aizvainotā balsī atcērt "Zini, dārgā... Es aizpildīju testu Facebookā un izrādās, ka Tu mani nemaz nemīli!". To saku, protams, ar liel...

Par būtisko Tavai dzīvei...

Pieauguši, nobrieduši un kaut cik uz kājām nostājušies, mēs domās laiku pa laikam atgriežamies savos padsmitnieka gados un skolas laikā. Proti, laikā, “kad zāle bija zaļāka un debesis zilākas”. Vecākiem, protams, šajā jautājumā būtu kas sakāms un, pieļauju, ka viedoklis krasi atšķirtos no mūsu atmiņ...

Kā par sevi uzzināt daudz jauna?

Agra trešdienas pēcpusdiena. Diena tik skrejoša un piepildīta, ka nekam citam, šķiet, laika neatliks līdz pat ikvakara slaidajam iekritienam gultā, bet… Nejauši satikta, sen neredzēta paziņa ievieš savas korekcijas dienas plānojumā. Un… labi, ka tā, jo no tā atkarīgas manas šodienas pārdomas un skat...

Starp citu, esam šeit jau 1904 dienas & izstāstījuši 360 lieliskus stāstus...

ATZI:ME

39 lielisku un talantīgu autoru blogs par redzēto, dzirdēto, izbaudīto un ikdienas gaitās piedzīvoto. Lieliska vieta, kur iedvesmoties un patverties no rutīnas un depresijas.
Miers, draudzība un košļenes!

instaGrams

Ar radīts & uzturēts Latvijā, Atzī:me Media Group

Satura © Atzī:me Lielisko autoru pārziņā mūžīgi mūžos,
×

Pieslēgties