Skaņa iedvesmai. Astoņas sajūtas.

Skaņa iedvesmai. Astoņas sajūtas.

Otrdienas nakts. Ir krietni pāri pusnaktij. Ir brīdi jāpasēž ar sevi, lai dotos gulēt... Varbūt karstums pie vainas, bet domas šaudās pa galvu turpu šurpu un zinot sevi - nekādas gulēšanas nebūs, ja tās nebūs nostādītas ierindā un nokomandētas savās pozīcijās. Vienas pie derīgajām, otras - pie tām, kuras tikai apmaldījušās ceļā pie kāda cita. Dabisks process, lai Tu, cilvēks, saprastu to, kurš ceļš rīt būs Tavs lielceļš, kurš tikai grantēts rezerves variants? Nezinu cik objektīvi vai pareizi, bet es tajā vados pēc sajūtām. Bieži vien, tās pamudina mūs uz izvēlēm bez acīmredzama racionāla pamatojuma, bet neieklausīties arī viņās nespēju... Tām nepatīk, ka ar viņām nerēķinos un tās mēdz brīžam sāpīgi atspēlēties.

Rakstu spēcina

Lūk, astoņas no tām sajūtām, kuras visbiežāk mani mainījušas, likušas domāt un vienkārši bijušas tepat blakus ikdienā. Kā ierasts un Skaņa iedvesmai rakstam piedienās, noslēgumā arī dziesma. Dziesma, kura vismaz reizes trīs jau noskanējusi, kamēr rakstu šīs rindas un, iespējams, vēl kādas dienas skanēs manā galvā. 

Piedošana
Mums katram kaut reizi dzīvē bijusi situācija, kad dvēsele šķiet piespļauta līdz augšai - tā pa riktīgo, ar kaudzīti. No tā neizbēgt, jo neviens neesam ideāli un otra patiesos nodomus nekad nespēsim līdz galam sajust, izprast. Lai arī cik šausmīgi tas neskanētu, labi vien ir, ka tā. Tas mūs, gribam vai nē, veido tālākai dzīvei un māca piedot. Cits jautājums, protams, tajā - vai spējam saņemt sevī pēdējos spēkus un piedot? Kaut vai tikai tāpēc, ka tas iekšā mītošais aizvainojums un ļaunums ēdīs jau tikai mūs pašus. Saēd, sarēto un neviens cits no tā necieš - mēs paši savās dusmās vārtāmies un lēnu garu sadedzinam sevi. Tas nenozīmē, ka kādam ir ļauts bradāties manā dvēselē ar dubļainiem zābakiem, bet, jā, esmu iemācījies piedot...

Mīlestība
Mūsdienās pat neaizdomājamies, ka patiesībā, paši savām rokām un mutēm, uz katra soļa padarām mīlestību par arvien banālāku un nodrāztāku jēdzienu. Mēs mīlam kotletes, mēs mīlam kafiju, mēs mīlam savu jauno uzvalku, mēs mīlam sazinkovēltikne... Vai nav tā, ka tas viss mums tikai patīk [varbūt pat ļoti patīk], bet mīlestību piekabinam tik tam visam klāt kā tādu garšas pastiprinātāju? Saliekam svaru kausos mīlestību pret to pašu kafiju un ģimeni... Uz kuru pusi tie nosliecas? Kura izrādījās tā patiesā mīlestība? Es patiesi mīlu savu ģimeni, savu dzimteni un savus draugus... un esmu viņiem pateicīgs par to, ka viņi manu mīlestību ciena. Mīlam patiesi un tad, redzēsi, lietu kārtība un līdzsvars atjaunosies!

Šaubas
Šaubīgi izklausās, bet arī šaubas mēdz nospēlēt savu pozitīvo partiju mūsu dzīves simfonijās. Ar savu mūžīgo tieksmi uzglūnēt un mesties virsū pašos nepiemērotākajos brīžos, tieši šaubas ir tās, kuras pārstartē mūsos aizdomāšanās procesu. Pukojies par savu neizlēmību, pārdomā visu atkal un atkal no gala, bet patiesībā - šķetini arvien jaunus pavedienus un esi soli tuvāk pareizajai izvēlei. Ja vien tās ir tīras šaubas - bez hroniskas pašnoniecināšanas un neizlēmības.

Pateicība
Mēs tik bieži daudzas lietas savā dzīvē uztveram par absolūti pašsaprotamām, ka aizmirstam par tām pateikties. Nav pat svarīgi, vai Tu saki "Paldies!" Dievam, kosmosam, pats sev vai Jurijam Gagarinam... Vienkārši pasaki klusītēm paldies par to, kas Tev jau ir un tas tikai vairosies. Vienkārši pasaki klusītēm "paldies" par to, kas Tev jau ir un kas nākotnē vēl būs. Domas ilustrācijai ņemu talkā ikdienišķu piemēru: Tu, aiz tīras sirds un labiem nodomiem, kādam ko iedod, atdod vai labu izdari. Nav svarīgi. Tam neseko pat pats ierastākais, septiņus izteiksmīgus burtus saturošais "Paldies". Tas nemainīs Tavu attieksmi pret pasauli, es ceru, bet pavisam droši citā gaismā Tu uzlūkotu to otru cilvēku. Jā, varbūt arī pie sevis klusi nodomāsi: "Ķitvainazīt, nepateicība - pasaules alga...". Mēs arī otra cilvēka esību nereti uztveram kā pašsaprotamu. Kad Tu pēdējo reizi pateicies otram vienkārši par to, ka viņš ir tepat, uz šīs sasodīti skaistās pasaules? Es to izdarīju pirms brīža, īsi pirms šī raksta idejiskās piedzimšanas... Arī tagad, sakot paldies Tev par to, ka pacietīgi lasi šīs rindas!

Pacietība
Būsim reālisti, neviens mēs neesam tik pacietīgi, lai sagaidītu to maģisko brīdi, kad pūcei aste ziedēs. Bet... pavisam bez pacietības mēs strādātu tādas lietas un cīparus, ka paši pēc tam ilgi nespētu beigt brīnīties par savu muļķību, nesavaldību. Nemelošu, esmu vēl tikai ceļā uz perfektās pacietības koncentrācijas noskaidrošanu savās darbībās. Brīžiem šķiet, ka varētu vēl tā kā pagaidīt, brīžiem - nu, vecīt... šis jau ir pāri visām pacietību pacietībām... Ir jāmeklē, ir jāatrod, bet bez kaut kripatiņas pacietības arī grūti. [Izsaku minējumu, ka tomēr esam pacietīgi. Tu lasot šo visu, es - domu pie domas rindojot rindkopās].

Prieks
Viena no tām sajūtām, dvēseles stāvokļiem un izpausmēm, kuru visgrūtāk, manuprāt, ticami notēlot. Vari smaidīt, smieties vai mēģināt samāksloti atdarināt prieku, bet, tici man, ja dvēselē skrāpējas kaķi un kāds mežragā sēru maršu pūš, tad tas tāpat izlauzīsies uz āru. Pat caur Tavu izjusto un talantīgo tēlojumu. Un labi vien ir, ka tā. Tik daudz mūsu ikdienā grūti pamanāmas samākslotības un neīstu lietu, ka vismaz prieku jau nu mēs esam pelnījuši atšķirt - patiess vai tomēr nē. Man prieks ir tas, kas dara mani dzīvu. Bez prieka es nīkstu, nīgrojos un tikai savā nodabā klusi eksistēju... Ir jāmeklē prieks un pozitīvais, lai arī cik nopietna un grūta situācija nebūtu. Bez tā mēs noslīktu savā grūtsirdībā un pelēcības izraktajā dīķī...

Sāpes
Rinkopu augstāk - prieks, te uzreiz - sāpes. Divi absolūti pretstati lemti sadzīvošanai šajā rakstā, mūsos un pasaulē. Ar domu, lai neatņemtu lietām dabisko kārtību un līdzsvaru. Sāpes ir visai dīvaina padarīšana, kuru, lai neskanētu tik fatāli un traģiski, varam saukt arī par pieredzi. Grozi kā gribi, patiesība. Visspēcīgākā sajūta no visām, kura nostrādā kā lielisks motivātors apdomāties un, iespējams, pārdomāt. Simtkārt spēcīgāk par šaubām. Jābūt mazohistam pret sevi, lai sāpes Tev neko neiemācītu un, atkal un atkal, attaptos tikai mirklī pēc  kārtējās noraušanās pa dullo. Gan fiziski, gan garīgi. Tās otrās, šķiet, biedē pat vairāk. Nav Ibumetīna sāpošai dvēselei vai morfija salauztai sirdij... Tam kaut kā jātiek pāri dabiskā ceļā. Līdz brīdim, kad kādu rītu pamosties un sajūti, ka Tava sāpēs izciestā pacietība ir vainagojusies ar piedošanu. Tu esi priecīgs, ka esi izdzīvojis šo posmu un tas jau ir daudz! Tā ir Tava pieredze, Tava jaunā iespēja mainīties uz augšu...

Kopābūšana
Šī apzināti ir pēdējā šajā rakstā, jo tā ir sajūta, kurā pa kripatai no visām iepriekšējām vari saskatīt. Mīlestība pret tiem cilvēkiem, kurus esi pulcējis ap sevi. Piedošana, kuras trūkums varētu iztraucēt kopābūšanu. Šaubas par to, vai ir sapulcināti visi un kādu neesi aizmirsis. Pateicība par to, ka šī vēlme kopā būt izrādījusies abpusēja. Pacietība uzklausot un pieņemot otra iespējamos prusakus bēniņos. Patiess, cilvēcisks prieks par pašu kopābūšanas faktu. Jā, arī sāpes par iespējamu šķiršanos... Ir patiess prieks kopā būt ar ikvienu no jums - ģimeni, draugiem, paziņām un Tevi, Atzī:me lasītāj! Paldies, no sirds... ;) [Bet tagad gan - laiks ilgi gaidītajai dziesmai. Patīkamu klausīšanos!]

Passenger: Whispers

 

 


Kaspars Eniņš

~ Cieņā un sirsnībā, jūsu

Cilvēks ar attieksmi, viedokli un radošiem ''pēdu nospiedumiem'' dzīvē. Dzīves brīvmākslinieks. Atzī:me idejiskais motors un pašpasludinātais redaktors.


Viedokļi (0)

Vērtējums 0 no 5 ( 0 vērtētāji)
Klusums pirms vētras? Lai nu kā, vēl nav neviena viedokļa...

Izsaki viedokli / pārdomas / vērtējumu:

  1. Ar prieku Tevi uzklausīsim!
Rate this post:
0 Simboli
Pielikumi (0 / 3)
Share Your Location

Redaktora atzī:mētais

Nevainīgie Facebook testiņi, teiksi?

Paradoksāli, bet vērojot sociālajos tīklos notiekošo, es pat varu iztēloties sarunu starp vīru un sievu: "Mīļais, kādēļ Tu man vairs nedāvini ziedus?" un... tad viņš aizvainotā balsī atcērt "Zini, dārgā... Es aizpildīju testu Facebookā un izrādās, ka Tu mani nemaz nemīli!". To saku, protams, ar liel...

Par būtisko Tavai dzīvei...

Pieauguši, nobrieduši un kaut cik uz kājām nostājušies, mēs domās laiku pa laikam atgriežamies savos padsmitnieka gados un skolas laikā. Proti, laikā, “kad zāle bija zaļāka un debesis zilākas”. Vecākiem, protams, šajā jautājumā būtu kas sakāms un, pieļauju, ka viedoklis krasi atšķirtos no mūsu atmiņ...

Kā par sevi uzzināt daudz jauna?

Agra trešdienas pēcpusdiena. Diena tik skrejoša un piepildīta, ka nekam citam, šķiet, laika neatliks līdz pat ikvakara slaidajam iekritienam gultā, bet… Nejauši satikta, sen neredzēta paziņa ievieš savas korekcijas dienas plānojumā. Un… labi, ka tā, jo no tā atkarīgas manas šodienas pārdomas un skat...

Starp citu, esam šeit jau 2210 dienas & izstāstījuši 370 lieliskus stāstus...

ATZI:ME

39 lielisku un talantīgu autoru blogs par redzēto, dzirdēto, izbaudīto un ikdienas gaitās piedzīvoto. Lieliska vieta, kur iedvesmoties un patverties no rutīnas un depresijas.
Miers, draudzība un košļenes!

instaGrams

Ar radīts & uzturēts Latvijā, Atzī:me Media Group

Satura © Atzī:me Lielisko autoru pārziņā mūžīgi mūžos,
×
×

Pieslēgties

Cron Job Starts