Daina Vanaga

Daina Vanaga

Sabiedriska, aktīva, prot degt par ideju. Patīk daudz domāt, reizēm daudz par daudz, bet doma ir tā, kas viņu dzen un viņa skrien. Galvenā interese - interesēties, uzdrošināties, mācīties baudīt, dziedāt, mazliet rakstīt gan pantos, gan parastās līnijās. Izprast saknes, lai veidotu labāku nākotni, spēcīgāku mūsos pašos. Jauna sieviete, kuras dzīvi, kā viņa pati saka, veido daudz mazu lietiņu un lielu lietu - Liepājā dzīvojoša un strādājoša ziemupiete Daina Vanaga.

Rakstu spēcina

- Bieži vien pirms personas vārda liek dažādus apzīmējumus, nodarbošanās, profesijas. Piemēram, tu esi dzejniece, pasniedzēja. Kas tu esi sev? Kādus goda nosaukumus labprāt pati liec sava vārda priekšā?

- Zini, ar nosaukumiem ir tā - tas ir mainīgi. Profesijas ir materiālas un nereti nepauž cilvēka būtību. Par dažām ir prieks, bet negribas rotāties ar lietām, kuras sirdī nav tik dziļi. Par dzejnieci sevi īsti nesaucu, man patīk rakstīt un baudīt sabiedrību, kura raksta. Pasniedzēja no manis arī nav nekāda dižā. Esmu kultūras baudītāja, dažreiz notikumu radītāja, aktīviste, latviete. 

- Esmu pamanījusi, ka tu pievērs lielu uzmanību latviskās tradīcijas kopšanai. Mudini sanākt kopā, smelties spēku senču tradīcijās. Esi lepna par savu dzimto vietu un rīko tur pasākumus. Kā izjūti piesaisti vietai, no kuras nāc? Kā jūties kā jauna sieviete šajā vietā un laikā?

- Šajā sakarā mani pārsteidza kādas citas jaunas sievietes ieraksts twitter, ka mums vajagot attīstīt un veicināt patriotismu. Viņa nejūtoties izredzēta, būdama latviete.

Saprotu, cilvēki ir dažādi, tomēr man šķiet absurdi, ka latvietis var teikt - mums jāveicina, jāattīsta patriotisms. Kuram tas ir jādara? Kāpēc tam ir jābūt tik globālam jautājumam? Ko mēs katrs pats darām, lai sevī radītu, veidotu piederības un patriotisma sajūtu? Vai tā, pirmkārt, nav mūsu pašu iekšējā lieta? Neesmu vienmēr bijusi tik "iedegusies" par latvietības tēmu. To laikam ietekmē laiks un cilvēki apkārt. Šī jautājuma sakarā nevaru nepieminēt savu politisko nostāju, lai gan no politikas esmu tālu. Te, Liepājā, šobrīd strāvo nacionāls spēks. Nepārzinu un neizprotu visus politiskos jautājumus, bet sajūtu, kas slēpjas daļā no šiem cilvēkiem, viņu degsmē un ticībā Latvijai un latviešiem, var pasmelties, kad rokas nolaižas. Stāsts nav par politiku, bet piederību. Īstenībā ar piederības un dzimtās vietas sajūtu mazliet mānos, jo esmu no Vērgales, bet visa mana būtība mīt astoņus kilometrus tālāk - Ziemupē. Man tur patīk un jūtos kā mājās. Tur sajūtu enerģiju, spēku un latvietību kā esību. Tā ir vieta, kurai ir forma, elpa un sajūta, tur lietas notiek pēc un no būtības. Visu, ko daru, daru sev. Ja kāds arī grib daļiņu no šīs burvības - lūdzu, man nav žēl. Tas vienmēr ir vienkārši un, man šķiet, ka tajā slēpjas dabiskā latvietība - vienkāršībā, neuzspēlētās sajūtās.

Kā es jūtos kā jauna sieviete šai vietā un laikā? Bieži apņemos par daudz. Mani mūždien uz priekšu dzen sajūta, ka man ir kāds jāiedvesmo, kādam jāpalīdz un tad es pati krītu. Iekrītu periodā, kad neeju ārā no mājas, nekomunicēju, skatos filmas. Visu laiku ir tā, ka ir darbs, kas burtiski izsūc. Visbiežāk dzīvoju "darbs - mājas - darbs - mājas" ritmā. Ja tajā ilgstoši ieiet, ir grūti tikt ārā. Nav ne spēka, ne iedvesmas. Tagad esmu uz iedvesmas viļņa, kad gribas iet un darīt. Tas ir liels balanss, svārstība, jo laika jau ir tik, cik ir. Tāpēc laikam par sevi visbiežāk nedomāju.

- Saki, ka spēka un enerģijas krāšanas, veidošanas periodos mājās skaties filmas. Kā vēl pavadi rudens, ziemas vakarus, kā nes gaismu sevī periodā, kad agri satumst. Cik tev svarīga ir gaisma un krāsas?

- Nezinu, vai tas ir enerģiju īpaši atjaunojoši, jo tas mani dzen lielā slinkumā. Slinkums ir ļoti kaitniecisks un grūti pārlaužams, bet jā, man ir svarīgi nolīst prom no citu acīm un mazliet apcerēt dzīves bezjēdzību un materiālās pasaules postošo ietekmi. Rudens man patīk. Rudens pilnbrieds, kad lapas ir iekrāsojušās un krāsojas. Daba iegūst īpašu krāsu un smaržu. Tādu biezu, biezu... Rudeņos sākas izteikts sveču, tējas un lasīšanas laiks. Man gan par nožēlu šobrīd daudz brīvā laika aizņem būšana sociālajos tīklos. Tie ierauj laiku, saprātu un motivāciju. Bet, bez komunicēšanās, arī nav iespējams. Tā ir iespēja būt tuvāk, nokārtot lietas. It kā ātri, bet auksti. Man pietrūkst cilvēciskās tikšanās, sarunas pie tējas un laisks laiks. Pēdējā laikā visbiežāk ir tā, ka pat tad, kad tu satiec kādu, nav laika no sirds parunāt, jo pa galvu maisās simtiem domu un vienas sarunas vietā visbiežāk risini vēl pāris problēmas, saceri vēstuli un domā par darbiem, kas jāpadara. Kādreiz man šķita interesanta sajūta, ka pa galvu rosās daudz domu, bet tagad paliek jau par daudz un par smagu. Man patīk arī baudīt vīnu, tas piestāv rudenim un ziemai. Tāda rāma, nesteidzīga baudīšana. Kad tu jautā par gaismu, man prātā nāk uguns. Es gaismu redzu kā uguni, ugunskuru, dzīvu liesmu. Gaisma ļauj mums redzēt, augt un tiekties. Asni arī aug uz gaismu. Ar krāsām ir interesanti. Man patīk krāsas un pati mēdzu likt savā izskatā krāsu akcentus, lai gan manā garderobē ir ļoti daudz tumšu drēbju. Bija periods, kad rakstīju par krāsām un krāsās. Īstenībā jau krāsas ir abstrakts jēdziens, jo visa dzīve sastāv no niansītēm, krāsām, akcentiem un tas viss veido prizmu, caur kuru skatāmies un kā redzam pasauli sev apkārt. Īstenībā krāsas vieglāk ir pamanīt un vilkt laikā, kad apkārt ir pelēks un pelēkā krāsā akcentus ielikt ir viegli. Tik jāuzmanās, la viss nekļūst melns....

- Zinu, ka esi bijusi nometnē Lietuvā, kur kāds lietuviešu jaunietis zināja latviešu tautas dziesmas nodziedāt. Tu sacīji: "Mūsu saknes ir balti un mums ir jāapzinās ne tikai savs, bet arī brāļu tautas spēks. Valoda ir burvīgs līdzeklis uz kopīgiem mērķiem un sazināšanos."

- Jā, pagājušajā vasarā sanāca būt nometnē "Mūsu saknes - balti", kuras laikā sarunājāmies tikai latviski un lietuviski. Tur arī sapratu, ka man ir bijuši diezgan maldīgi priekšstati par lietuviešiem ne no tās labākās puses. Līdz šim vairāk vai mazāk bija sanācis saskarties ar tiem, kas brauc pie mums atpūsties un parasti tas ir liels pārbaudījums vietai. Nereti tas nozīmē atkritumu kalnus, lauztus zarus, kokus, absolūtu vienaldzību un necieņu pret vietu, cilvēkiem, citu īpašumu. Šovasar šis priekšstats mainījās pašā saknē un arī cilvēki manā ceļā šogad savādāki gadījās. Ne tikai šai nometnē, bet arī Ziemupē. Pats svarīgākais, ko ieguvu no nometnes - manī radās šī brāļu tautas sajūta. Laikam jau lietas un cilvēki mūs sasniedz, kad esam gatavi tās pieņemt vai kad pienācis laiks saprast. Pirms tam biju koncentrējusies uz sevi un latvietību, ka īsti nespēju vai negribēju, varbūt nemācēju paskatīties tālāk. Tas, kā lietuviešu jaunieši, kas organizēja šo nometni, skatījās uz mums - latviešiem, kā viņi uztver un dzīvo līdzi tam, kas un kā notiek Latvijā, man lika sakautrēties par savu egocentrismu. Lai cik lieli ir mūsu sapņi un ambīcijas, mērķi un sevis sajūta, mēs tomēr esam maza tauta un mums ir jāturas kopā ar tiem, kuri mums ir rada.

- Vai tu atzīmē ziemas saulgriežus vai svini Ziemassvētkus? Pa kādai modei - kristīgai vai tautas?

- Pēdējos trīs gadus saulgriežus svinu Ziemupē. Velkam bluķi, ejam ķekatās, daudz dziedam, kustamies, veicam ugunsrituālu. Svinam pēc tautas tradīcijām. Līdz ar to Ziemassvētki man ir ar mazliet savādāku nozīmi un jēgu. Mums ģimenē bija ļoti stipra tradīcija - sanākt kopā Ziemassvētku vakarā, 24. decembrī. Es neteiktu, ka man ir liela ģimene, pamatā esam tikai mēs ar mammu, krustmāte, māsicas un brālēns, nu jau ar savām ģimenēm un bērnu saimi. Kad vecmāmiņa, bija dzīva, tas bija tik pašsaprotami un savā ziņā vienkārši, ka mēs tikāmies un svinējām kopā, sabrauca visas māsicas ar ģimenēm, tajā laikā vēl - draugiem, topošajiem vīriem. Ņemot vērā, ka vienmēr bija kāds mazāks bērns, tad bija un ir arī Ziemassvētku vecītis. Pasākumi vienmēr ar lielu pārēšanos, smiekliem līdz asarām. Arī tagad it kā tiekamies, bet, ņemot vērā, ka māsicām ģimenes pastiepušās plašumā, tad datums mēdz mainīties. Pēdējos gados es izdarīju lūzienu un uz ģimenes Ziemassvētkiem nebraucu, jo strādājot biju tik ļoti nogurusi un pārvērtējusi visu, kas saistīts ar svētkiem, ka negribēju savu negāciju vest ārpus mājām. Bet mamma man vienai nav ļāvusi palikt un ir tapušas citas tradīcijas. Tie ir ne tik ļoti kristīgie Ziemassvētki kā kopā būšanas svētki.

- Kā sacīt jāsaka, pēc ziemas nāk pavasaris, atmoda. Vai ir jau padomā kādi radoši sarīkojumi un kur ļaudis, kas vēlas piedalīties, lai vēršas?

- Man pavasaris un laiks dodoties uz pavasari parasti ir kā lielais jaunais gads vai pārmaiņu brāzmotājs. Laikā pirms pavasara saulgriežiem vienmēr mani moka ķecerīgas domas par brīvību un spārniem, par sevis atrašanu, uzdrīkstēšanos, aiziešanu un jauniem sākumiem. Lieliem riskiem, kuriem visbiežāk nesaņemos. Šis ir smaga darba periods. Gan pagājušā gadā, gan šogad ir iekritusi liela darba slodze. Šis gads man ir sācies ar jauniem izaicinājumiem darbā, ar pārliecībām, kā arī ar sava veida apzināšanos. Šis laiks it kā ir drūms, ļoti izsūcošs, bet šis ir arī brīdis, kad gribas dzīvē krāsas, akcentus. Tāpēc man tagad ir sulīgi zils džemperis, kas atgādina labu guaša krāsu.

Pavasara plāni? Man pavasarī visi plāni knosās, maisās, mainās. No pasākumiem tuvākais lielais noteikti būs pavasara saulgrieži martā, joprojām otrdienās sanākam dziedāt tautasdziesmas un uzlādēt iekšējo enerģju tepat "Namīnā". Ideju ir daudz, bet spārni mazliet sasieti. Ceru, ka izdosies izrauties, lai pievērstos tam, ko tiešām vēlos un mazliet pagriezt notikumus, lai arī citi var pasmelties ko sev - spēku, enerģiju, zināšanas, kopā būšanas un pleca sajūtu. Tā ir ar to pavasari. Un vēl - es ļoti cenšos iemācīties un dzīvot skaisti. Tas iedvesmo ne tikai mani, bet arī apkārtējos, kā man labpatīk domāt.


Agnese Rudzīte

~ Ar cieņu, jūsu

Man tīk viss labais. Dienas soli raitāku dara laba mūzika, to baudīt līdz laba kafija vai kakao. Gremdējos labās grāmatās, rakstos, fotogrāfijās, gleznās, filmās. Staigāju pa aizraujošām spēka vietām dabā. Runājos ar sevi un tuviem, labiem cilvēkiem.


Viedokļi (0)

Vērtējums 0 no 5 ( 0 vērtētāji)
Klusums pirms vētras? Lai nu kā, vēl nav neviena viedokļa...

Izsaki viedokli / pārdomas / vērtējumu:

Ar prieku Tevi uzklausīsim!
0 Simboli
Pielikumi (0 / 3)
Share Your Location

Redaktora atzī:mētais

Nevainīgie Facebook testiņi, teiksi?

Paradoksāli, bet vērojot sociālajos tīklos notiekošo, es pat varu iztēloties sarunu starp vīru un sievu: "Mīļais, kādēļ Tu man vairs nedāvini ziedus?" un... tad viņš aizvainotā balsī atcērt "Zini, dārgā... Es aizpildīju testu Facebookā un izrādās, ka Tu mani nemaz nemīli!". To saku, protams, ar liel...

Par būtisko Tavai dzīvei...

Pieauguši, nobrieduši un kaut cik uz kājām nostājušies, mēs domās laiku pa laikam atgriežamies savos padsmitnieka gados un skolas laikā. Proti, laikā, “kad zāle bija zaļāka un debesis zilākas”. Vecākiem, protams, šajā jautājumā būtu kas sakāms un, pieļauju, ka viedoklis krasi atšķirtos no mūsu atmiņ...

Kā par sevi uzzināt daudz jauna?

Agra trešdienas pēcpusdiena. Diena tik skrejoša un piepildīta, ka nekam citam, šķiet, laika neatliks līdz pat ikvakara slaidajam iekritienam gultā, bet… Nejauši satikta, sen neredzēta paziņa ievieš savas korekcijas dienas plānojumā. Un… labi, ka tā, jo no tā atkarīgas manas šodienas pārdomas un skat...

Starp citu, esam šeit jau 1814 dienas & izstāstījuši 356 lieliskus stāstus...

ATZI:ME

39 lielisku un talantīgu autoru blogs par redzēto, dzirdēto, izbaudīto un ikdienas gaitās piedzīvoto. Lieliska vieta, kur iedvesmoties un patverties no rutīnas un depresijas.
Miers, draudzība un košļenes!

instaGrams

Ar radīts & uzturēts Latvijā, Atzī:me Media Group

Satura © Atzī:me Lielisko autoru pārziņā mūžīgi mūžos,
×

Pieslēgties