Gradāciju cilvēks - Marta Grigale

Gradāciju cilvēks - Marta Grigale

Es nejautāju, kā viņa kļuva par aktrisi un Latvijas Radio 5 – Pieci.lv ētera balsi. Arī to ne, kādēļ viņa studēja tieši Londonā un kas ir viņas sapņu loma... To visu var izlasīt citās intervijās. Vispirms es viņu iepazinu kā Martu Līni (tagad – Grigali), Pieci.lv teātra raidījuma vadītāju, bet pēc tam nejauši nonācu teātrī „Skatuve", vērojot izrādi „Naktssargs un veļas mazgātāja”, kur viņas Barbara manī satricināja visu iekšējo pasauli, un izrādes beigās asaras bija ne tikai viņas acīs... Marta kā aktrise man bija atklājums. Patīkams un iedvesmojošs atklājums. Un nu mēs tiekamies kādā vēsā rudens vakarā, lai parunātos par viņu kā personību, kas mani iedvesmo.

Rakstu spēcina

Tavs darbs radio Pieci ir saistīts ar mūziku. Kāda mūzika Tevi pašu iedvesmo? 

Tā kā es pati esmu arī studējusi mūziku, tad novērtēju tās kvalitāti. Es nevarētu teikt, ka man nepatīk tas, kas ir topos, jo tā gluži nav, bet to es vairāk uztveru kā darbu – zināt, kas ir aktuāls, izprast tendences un to, kurš hits aizies un kurš ne. Bet ne vienmēr hiti ir iedvesmojoši. Mani iedvesmo mūzika, kur es jūtu kaut ko īpašu, citādu. Mūzika ar dvēseli. Visiedvesmojošākā, manuprāt, ir vai nu tāda mūzika, kas rada īpašu atmosfēru, to klausoties, vai arī tāda, kuras vokālais izpildījums liek skriet skudriņām. Mana atmosfēras mūzika pēdējā laikā ir “Oh Wonder”. Allaž esmu ar mieru klausīties The Naked and Famous, Jamie Cullum, no vecākas mūzikas - Simon & Garfunkel, Bītlus. Džeimss Bleiks ir lielisks mūziķis ar vairākām fantastiskām kompozīcijām un kaverversijām. Runājot par latviešiem, mani iedvesmo tas, ko dara Shipsi. Pēdējā laikā daudz klausos CHVRCHES un Grimes. Vispār jāatzīst, ka šis ir ļoti sarežģīts jautājums, jo atbilde ir atkarīga no attiecīgā posma dzīvē, no garastāvokļa, no gadalaika. 

Vai katram gadalaikam klausies kaut ko atšķirīgu? 

Jā, pilnīgi noteikti! Piemēram, rudens mūzika man ir tāda daudz nostaļģiskāka, melanholiskāka... Kad sāku gaidīt Ziemassvētkus, laižu uz riņķi Pieci.lv brīnišķīgo Ziemassvētku kanālu vai arī savas Ziemassvētku pleilistes, kur bieži skan “Pentatonix” un “The Real Group” - divas ļoti labas a cappella grupas. Visu decembri pavadu Ziemassvētku skaņās, pilnīgi noteikti! Un jāatzīst, ka pagūstu ne reizi vien ar šīm melodijām nokaitināt vīru, bet neko darīt – vienu mēnesi gadā mājās skan Ziemassvētki. Savukārt pēc Jaunā gada gribas ātrāk pavasari, atkal siltumu, un tad arī mūzikas izvēle kļūst  tāda enerģiskāka, svaigāka.

Tagad Tu vadi arī 360TV savu domnīcu Kino Pirmdienā. Kas Tev visvairāk sagādā prieku šajā jaunajā pieredzē?

Katru nedēļu pie manis nāk cilvēki, kuri nodarbojas ar kino vai kuriem ir, ko teikt par kino. Un ir ļoti interesanti parunāt ar tik dažādu pieredžu cilvēkiem. Ar cilvēkiem, kuri tik daudz ko zina par filmām. Jā, sarunas ar cilvēkiem ir tas, kas visvairāk sagādā prieku! Parasti filmēšanā ir jautri, un katru reizi uzzinu daudz jauna. Man patīk arī tas, ka principā visu iepriekšējo dienu pirms ieraksta es pavadu jau domās par  raidījumu, un man gribot negribot ir tam ļoti jāgatavojas. Ir daudz kā, ko es par kino vēl nezinu, un es nevaru runāt par filmu, aktieri vai režisoru, ja man nav ne jausmas, kas viņš tāds ir. Es pētu, lasu un tiešām daudz kā jauna atklāju, noskatos vairāk filmu, izlasu intervijas, un jāatzīst, ka gūstu ļoti daudz atklājumu. 

Un, kas, piemēram, ir viena no tādām spilgtākajām filmām, ko Tu esi nesen noskatījusies un Tev palikusi atmiņā?

„Prāta spēles” jeb „Inside Out” ir labākā animācijas filma, ko daudzu gadu laikā esmu redzējusi. Es vispār neesmu animāciju filmu cilvēks, un mani tās parasti tik ļoti neuzrunā. Varbūt tāpēc, ka man ir jāredz aktieris un dzīvās emocijas, bet šī filma mani ārkārtīgi uzrunāja. Tā ir tik daudzslāņaina, un tajā ir gan bērnu līmenis, kas ir tik krāsains un interesants un notur bērnu uzmanību, un tajā pašā laikā tai ir arī daudz dziļāks līmenis, kas uzrunā arī pieaugušos. Tas droši vien ir tas, kas to filmu padara tik īpašu. “Stīvs Džobs” un “Eimija” arī ir ārkārtīgi labas filmas. Bet visvairāk, kamēr filma vēl skatāma uz lielajiem ekrāniem, iesaku noskatīties Paulo Sorentīno “Jaunību”

Protams, nevaru nepieminēt arī teātri, kam ir būtiska nozīme Tavā dzīvē. Mans atklājums bija izrāde „Naktssargs un veļas mazgātāja”. Ko šī loma Tev nozīmē? 

Barbara man ir neizmērāma loma. Tas ir kaut kas ļoti, ļoti svarīgs, tas ir mans sirds darbs, jo pirmo reizi tā man ir iespēja tā kārtīgi izspēlēties, izdzīvoties uz skatuves. Citas lomas vairāk vai mazāk ir tādas, kurās ir tikai jāsakoncentrējas uz dažām ainām, tad jāuziet uz skatuves un jānospēlē tas moments, bet Barbara „Naktssargā” ir tāda loma, kurā es tiešām varu ieiet un tad izkāpt ārā tikai pēc kāda laiciņa. Tas darbs man ir ārkārtīgi mīļš, jo tik daudz tas no manis ir prasījis. Tas ir bijis tik ļoti ilgs, garš un tehnisku iemeslu dēļ haotisks mēģinājumu process, ka tas tiešām prasīja no manis ļoti daudz gan fiziski, gan emocionāli, gan laika ziņā, bet tas, kas beigās ir sanācis, un tas, ko es izjūtu, kad esmu uz skatuves, kā arī, protams, nenoliedzami atsauksmes un cilvēku vārdi pēc tam, tas viss liek domāt, ka bija vērts iet cauri tam grūtajam tapšanas procesam. Man tā ir ļoti, ļoti mīļa loma.

Runājot par citām lomām, Tu esi redzama arī uz Latvijas Nacionālā teātra un Valmieras Drāmas teātra skatuvēm. Ko nozīmīgu esi guvusi no šīm iespējām? Un kā Tevi kā aktrisi ir ietekmējis tas, ka Tu vari spēlēt kopā ar lielām šo teātru zvaigznēm jeb skatītāju iemīļotiem aktieriem?

Tas ir fantastiski!!! Man joprojām tas šķiet neticami, un tas ir kolosāli. Pirmo reizi, kad es iegāju Valmieras teātrī, biju ļoti pārsteigta. Tas bija mans pirmais darbs Latvijas teātrī, un es biju šokā par to, cik tur ir mājīgi, mīļi cilvēki, cik tur viss ir vienkārši un sirsnīgi, un ar kādu atdevi cilvēki dara savu darbu. Tur nebija uzpūtības vai intrigu... Tur ir fantastiska atmosfēra, kādu es pagaidām, tieši tādu, kāda ir Valmierā, neesmu nekur citur vēl izjutusi. Bet varbūt tas tā ir arī tāpēc, ka tas bija tas mans pats pirmais darbs. Tā bija Vara Braslas režisētā „Triumfa arka”, un es biju vienkārši stāvā sajūsmā! Bet ne mazākā sajūsmā es biju arī par Nacionālo teātri, un atceros to brīdi, kad pirmo reizi uzkāpu uz Nacionālā teātra skatuves, man bija asaras acīs un likās, vai man tiešām ļaus šeit stāvēt un dziedāt visiem tiem cilvēkiem, esot uz šīs vesturiskās un lielās skatuves? Tas man arī šķita tāds liels gods! Un vēl tas, ka man ir jāsēž klēpī fantastiskajam Ģirtam Jakovļevam – nu, kā tas vispār ir iespējams?! Es laikam izklausos ļoti sajūsmināta, bet es par to nekaunos. Es gribētu vienmēr spēt sevī saglabāt to pietāti un to bērnišķīgo prieku, kas manī ir par iespējām darīt skaistas lietas kopā ar lieliem māksliniekiem. 

Ja runājam vēl par izrādēm, tad pastāsti, kā Tu tiec galā ar emocijām pirms kāpšanas uz skatuves. Kāds ir Tavs paņēmiens?

Es turpinu vēl meklēt un jāatzīst, ka esmu ļoti emocionāls cilvēks. Satraukums sākotnēji ir ļoti liels. Tas satraukums, kas ir pirms pirmizrādes, ir neaprakstāms, un patiesībā tur neko nevar darīt. Domāju, ka tā tas būs vienmēr. Esmu runājusi arī ar citiem aktieriem, jautājusi pēc padoma, un man ir vienmēr atbildējuši, ka ar gadiem šis satraukums nevis kļūst mazāks, bet gan vēl lielāks, tā kā es to satraukumu jau uztveru kā pilnīgi normālu parādību. Pēc tam ar katru nospēlēto izrādi tu jau sāc justies pārliecinātāks par sevi, jau zini, ka tu to vari izdarīt, un tad arī satraukums sāk mazināties. Lai gan, piemēram, nesen, kad man Barbara „Naktssargā” bija jāspēlē pēc apmēram pusgada pauzes, man viss iekšā vārījās un griezās. 

Un kā Tu tad tiki ar šīm sajūtām galā? 

Nu, vienīgais, ko tu vari tad izdarīt, ir domāt par to, kas tev ir jādara, jo tajā brīdī, kad tu uzkāp uz skatuves un tiešām sāc darīt, spēlēt savu lomu, tad uztraukums pazūd. Brīdis, pirms tu sāc, ir tas drausmīgākais, bet vienkārši ir jāsāk un jādomā tikai par savu uzdevumu. Atkāpšanās ceļa jau nav, prom taču neskriešu!  

Tas gan! Runājot par skriešanu, Tu šajā pavasarī aktīvi trenējies, un 1. maijā piedalījies „Sieviešu skrējienā” kā viena no vēstnesēm. Kādas ir Tavas attiecības ar sportu un kādas bija pirms tam? 

Manas attiecības ar sportu ir ļoti mainīgas. Ja vēl pirms dažiem mēnešiem es biju ar sportu uz tu, tad šobrīd vairākas nedēļas nekas nav darīts. Tas ir tā posmveidīgi. Bet, runājot tieši par „Sieviešu skrējienu”, tā bija ļoti interesanta pieredze, tieši emocionāli. Es nebiju domājusi, ka tas būs arī tāds emocionāls pārdzīvojums, nevis tikai fiziski. Tā sajūta, kad tu sāc skriet un aiz tevis ir tie tūkstoši citu sieviešu, ka tas ir tāds kopīgs uzdevums... Ļoti patīkama sajūta! Es nekad neesmu bijusi sportiste, bet vairāk ar to visu nācās nodarboties universitātes laikā, jo tomēr fiziskās prasības bija, arī dejošana, un tad es arī sāku šad tad paskriet krosiņus... Teikšu godīgi, ka man mēdz būt grūti piespiest sevi kaut kam. Pēc tam, kad esmu ko izdarījusi, tā sajūta ir ļoti laba, un šis ir arī viens no veidiem, kā es cīnos ar depresiju un stresu, tas ļoti palīdz, bet piespiesties ir grūti. 

„Sieviešu skrējiens”, iespējams, ir bijis viens no Taviem šā gada lielākajiem izaicinājumiem. Kas vēl Tev bijuši tādi izaicinājumi dzīvē, par ko pašai ir prieks? 

Apprecēties! 

Pateikt „Jā!” un tikt līdz tām kāzām, ja? 

Jā, tieši tā! Tas bija ļoti liels darbs, bet, protams, fantastisks laiks un skaists notikums, un droši vien ne tikai svarīgākais notikums šogad, bet visā manā dzīvē! Man liels prieks, ka viss izdevās tieši tā, kā abi ar Kasparu bijām vēlējušies. Mums tiešām bija pasakainas kāzas. 

Ir zināms, ka skriešana paātrina cilvēka sirdsdarbību. Kas vēl liek sisties straujāk Tavai sirdij? 

Iemīlēšanās!  Es vispār esmu tāds cilvēks, kas ļoti par kaut ko sajūsminās. Gradāciju cilvēks. Man var būt ļoti skumji un ļoti bēdīgi, bet nākamajā dienā notiek kaut kas, kas mani aizrauj, un tad man tā sirdsdarbība arī paātrināsies. Es ļoti iedegos par kaut ko. Ja mani kaut kas sajūsmina, piemēram, kāda jauna dziesma, kas ir iznākusi un mani tik ļoti uzrunā, es varu uzreiz iet un stāstīt visiem, pārliecināt, lai visi noklausās to dziesmu, vai noskatās kādu filmu vai izrādi. No mākslas tie būtu teātris un mūzika, kas liek straujāk sisties sirdij, bet dzīvē, protams, kā jau teicu - iemīlēšanās. 

Un kāzas arī noteikti paātrināja sirdsdarbību, vai ne?

Ak, Dievs, jā!!! Tas bija kā ne no šīs pasaules! It īpaši iešana iekšā baznīcā, arī baznīcas ceremonija... Man šķita, ka es tiešām fiziski esmu 5 metrus virs zemes! Tas bija atbilstoši vārdiem, kad saka – lidināties mākoņos. Tas bija pilnīgi fiziski jūtams! Un man bija sajūtas, ka sirds pa muti izleks laukā. Protams, ir vēl arī tie brīži, kad sirds sāk sisties straujāk nepatīkamu iemeslu dēļ. 

Kā Tev ir tad ar tām nepatīkamām sajūtām?

To es arī izjūtu tikpat labi, kā mazi notikumi var mani pozitīvi satraukt un radīt prieku, tā arī, ja gadās kaut kas ne tik labs, piemēram, ja policija aptur uz ceļa manis vadītu auto vai slikti jaunumi, tad arī tā sirsniņa sāk kaut kur ļoti skriet. Asi uztveru kritiku un neveiksmes. Spēcīgas ir gan pozitīvās, gan negatīvās izjūtas. 

Ikdienas skrējienā ik pa laikam ir arī nepieciešams apstāties un ievilkt elpu, iegūt miera sajūtas... Kur vai kā Tu gūsti šādas miera sajūtas?

Noteikti pavadot laiku kopā ar vīru un arī ejot uz baznīcu. Baznīca ir vieta, kas man sniedz mieru un atbildes uz jautājumiem, uz kuriem citur es neprotu tās atrast... Man svarīgi ir arī labi izgulēties. Ja ilgtermiņā neesmu atpūtusies, nespēju būt produktīva. 

Ir sācies Ziemassvētku gaidīšanas laiks, un šobrīd mēs radio stacijās varam dzirdēt arī Tavu dziesmu „Ziemassvētku valsis”. Tu atkal māki pārsteigt! Vai tas ir pirmais Tavs un Kaspara kopdarbs?

Jā, daudziem, kuri mani tik labi nepazīst, tas ir liels pārsteigums! Ko, Marta dzied? Kopš kura laika? Patiesībā jau Marta dzied, kopš iemācījās runāt, un nevienā brīdī to nav pārtraukusi darīt. Vienkārši pēdējos gados liku lielāku uzsvaru uz teātri. Bet mūzika man ir ļoti svarīga, un es vēlos ar to nodarboties vairāk. Dziedāšana mani ārkārtīgi iepriecina. Pirms kāda laika man bija ļoti grūti, bija lieli pārdzīvojumi un nezināju, kā tikt ar sevi galā. Sāku dziedāt pati sev. Tas notika tik dabiski un tik ļoti man palīdzēja, ka atsāku to darīt aizvien vairāk. Ir tapušas vairākas dziesmas – gan manas, gan kopdarbi ar Kasparu. Bet ”Ziemassvētku valsis” ir pirmā, kas tiešām ir līdz galam pabeigta, ierakstīta un pat tiek atskaņota radio. Tas ir neticami! Jūtos gandarīta, ka esmu piepildījusi lielu bērnības sapni, par kuru ilgus gadus jau biju aizmirsusi un nedomāju, ka tas kādreiz notiks. Tagad tikai jāturpina strādāt un jācer, ka izdosies! 

To tad arī es Tev no sirds novēlu – izdošanos! Bet mūsu sarunas nobeigumā vēlos vēl Tev jautāt, kā Tu ieteiktu sasildīt cilvēkiem savu sirdi šajā aukstajā gadalaikā?

Man šķiet, ka ir svarīgi saprast, ka mums atvēlētais laiks ir tik, cik ir. Ir tās 24 stundas diennaktī. Un tāpat, kā nauda, ko mēs iztērējam par kaut ko, tas uzreiz nenozīmē, ka mēs nopirksim kaut ko citu, jo arī nauda ir tik, cik ir. Piemēram, tā stunda, ko tu pavadi pie televizora, ir tikpat gara, kā tā stunda, ko tu varēji pavadīt, aizbraucot pie vecmāmiņas vai uztaisot kādu īpašu pārsteigumu savam mīļotajam cilvēkam. Mans ieteikums būtu pārplānot savu laiku tā, lai varētu atrast vairāk minūšu un vairāk stundu, rūpējoties par tiem, kurus tu mīli, un tādā veidā arī sasildot sevi.   

Marta Grigale: Ziemassvētku valsis


Sigita Paula Cepleviča

~ Cieņā un sirsnībā, jūsu

Es ticu brīnumiem! Maziem un lieliem, jaušiem un nejaušiem... Brīnumskaistiem! Un man patīk sagādāt brīnumainus mirkļus arī citiem. Nekas dzīvē nenotiek tāpat vien, un arī mēs, atzī:me autori, neesam šeit sākuši rakstīt tāpat vien.


Viedokļi (0)

Vērtējums 0 no 5 ( 0 vērtētāji)
Klusums pirms vētras? Lai nu kā, vēl nav neviena viedokļa...

Izsaki viedokli / pārdomas / vērtējumu:

  1. Ar prieku Tevi uzklausīsim!
Rate this post:
0 Simboli
Pielikumi (0 / 3)
Share Your Location

Redaktora atzī:mētais

Nevainīgie Facebook testiņi, teiksi?

Paradoksāli, bet vērojot sociālajos tīklos notiekošo, es pat varu iztēloties sarunu starp vīru un sievu: "Mīļais, kādēļ Tu man vairs nedāvini ziedus?" un... tad viņš aizvainotā balsī atcērt "Zini, dārgā... Es aizpildīju testu Facebookā un izrādās, ka Tu mani nemaz nemīli!". To saku, protams, ar liel...

Par būtisko Tavai dzīvei...

Pieauguši, nobrieduši un kaut cik uz kājām nostājušies, mēs domās laiku pa laikam atgriežamies savos padsmitnieka gados un skolas laikā. Proti, laikā, “kad zāle bija zaļāka un debesis zilākas”. Vecākiem, protams, šajā jautājumā būtu kas sakāms un, pieļauju, ka viedoklis krasi atšķirtos no mūsu atmiņ...

Kā par sevi uzzināt daudz jauna?

Agra trešdienas pēcpusdiena. Diena tik skrejoša un piepildīta, ka nekam citam, šķiet, laika neatliks līdz pat ikvakara slaidajam iekritienam gultā, bet… Nejauši satikta, sen neredzēta paziņa ievieš savas korekcijas dienas plānojumā. Un… labi, ka tā, jo no tā atkarīgas manas šodienas pārdomas un skat...

Starp citu, esam šeit jau 2215 dienas & izstāstījuši 370 lieliskus stāstus...

ATZI:ME

39 lielisku un talantīgu autoru blogs par redzēto, dzirdēto, izbaudīto un ikdienas gaitās piedzīvoto. Lieliska vieta, kur iedvesmoties un patverties no rutīnas un depresijas.
Miers, draudzība un košļenes!

instaGrams

Ar radīts & uzturēts Latvijā, Atzī:me Media Group

Satura © Atzī:me Lielisko autoru pārziņā mūžīgi mūžos,
×
×

Pieslēgties

Cron Job Starts