Mainīgā Jolanta Strikaite-Lapiņa

Mainīgā Jolanta Strikaite-Lapiņa

© Foto: Santa Savisko-Jēkabsone © Foto: Santa Savisko-Jēkabsone

Par Jolantu gribētos teikt - sajūtu un miera cilvēks, harizmātiska ar eņģelisku soprāna balsi, kas izraisa skudriņas, jau izdzirdot pirmās viņas izdziedātās notis. Arī jūs droši vien viņu zinājāt kā vienu no trio "Lady's sweet" dalībniecēm, bet tas ir tikai viens mazs posmiņš no viņas dzīves. Patiesībā visa viņas būtība un sirds ir klasiskajā mūzikā un uz operas skatuves. Un varbūt līdz šim jūs pat nenojautāt, ka viņa spēj arī tā dziedāt, ka sirds ietrīsas ne tikai viņai, bet arī klausītājiem! Par to arī vēlējos ar viņu parunāties un atklāt arī jums daļu no viņas sirds un mainīgās jūtu pasaules. 

Rakstu spēcina

Tava balss spēj radīt citos cilvēkos vienlaicīgi gan miera sajūtas, gan skudriņas pār visu ķermeni. Vismaz manī noteikti. Kas Tevī pašā izraisa šādas sajūtas? 

Zini, mēs laika gaitā jau esam tā apauguši ar ļoti kritisku domāšanu, ka tos īpašos skudriņu brīžus ir ļoti grūti atsaukt atmiņā. Tās noteikti ir labas emocijas, kādi notikumi. Varbūt man jāsāk tomēr ar to miera sajūtu, kas ir tāda ļoti mānīga un dažāda. Ir tāda tukšuma miera sajūta, kas rodas pēc lieliem projektiem un  notikumiem, kas prasījuši daudz enerģijas un atdevi, un, kad tie beidzas, tad it kā iestājas zināms miers. Miers kalendārā – tā to varētu saukt. Bet tas ne vienmēr ir tāds motivējošs miers. Precīzāk to varētu raksturot kā izsmēluma un tukšuma sajūta. Piedzīvot un pieņemt šādus periodus ir pat ļoti svarīgi, lai veiksmīgi varētu atjaunoties un ar tīru galvu doties tālāk. Galvenais, nevajag pārāk ilgi tajos aizsēdēties. Tāpēc man nemitīgi jāizvirza jauni mērķi un uzdevumi. To pozitīvo mieru manī noteikti rada harmoniska vide man apkārt, mani tuvie cilvēki, mans vīrs, vecāki, suņi... Brīži, kad es varu ne par ko nedomāt, būt šeit un tagad. Kad noris vienkāršas sarunas, kas ne uz ko nevedina un nav jārisina kādas sasāpējušas lietas vai eksistenciāli jautājumi. Vienkārši būšana – tā ir tā miera sajūta. Mājas. Savukārt māju sajūtu rada cilvēki, kad nav svarīgi, kur tu esi. Runājot par manām sajūtām muzicējot, iedvesmojošākā sajūta ir tad, kad vari vienkārši procesam ļauties. Spēles prieks. Zināma aizmiršanās, kad tu pats sevi vairs nejūti, un šķiet, ka kāds šo procesu vada. Apstākļu kopums, ko rada mana sagatavotība, pārliecība, mūzika, atmosfēra un pozitīva enerģijas apmaiņa. Tas nenotiek nemaz tik bieži, bet šie brīži ir pārāk spēcīgi, lai negribētos pie tiem atgriezties. Tāpēc jāmācās apstāties un tos novērtēt. 

Katrs koncerts ir tik dažāds, tik spēcīgām emocijām bagāts. Vai atceries savu pirmo koncertu, un kādas sajūtas tas Tevī raisīja? 

Jā, atceros, pirmais koncerts man bija bērnībā - konkurss „Cālis”! Un tā pirmā pieredze bija tāda diezgan traumējoša... Tajā laikā viss bija deficītā, tas bija 90-to gadu sākums, varbūt pat agrāk... Man bija tādas melnas laka kurpītes ar siksniņām, un es tās siksniņas pazaudēju, par ko mamma bija ļoti dusmīga. Man bija jādzied dziesma, un es biju tik ļoti satraukusies par visu, kas noticis tajā dienā. Pirmo dziesmu nodziedāju ļoti labi, un tad es skatījos, ka mamma sēž zālē, un pēkšņi atcerējos par tām kurpju siksniņām... Es sāku dziedāt dziesmu, un man pilnībā sajuka vārdi. Mana dziesmas teksta versija bija aptuveni šāda:  „Pienenei ir iekšā rūcamais, rūc, rūc, rūc... Motoram ir iekšā plūcamais, plūc plūc plūc... Jautriem bērniem iekšā ņaudamais... kaķēnam bija raudamais...” Viss sajuka, un es vienkārši stāvēju kā ar  ūdeni aplieta... Jā, tas man laikam tāds pirmais spilgtākais un reizē traumējošākais koncerts. Bet ilgi es neskumu, jo dāvanā saņēmu ļoti skaistu gleznu ar diviem resniem cālēniem. 

Nebija grūti pēc tam Tevi dabūt atpakaļ uz skatuves? 

Nu, kā mēs redzam, laikam jau, ka nē! Zini, ir noteikti tādi brīži, kad vecāki tevi vada, un tu vienkārši nedomā – kas jādara, tu to dari. Un, ja jau kaut kas uz to pusi tevī ir, vai vēlme tādā veidā izpausties, tad savādāk nemaz nevari... Vēlāk arī ir bijušas visādas grūtas un dažādas pieredzes, pēc kurām arī ir bijis vieglāk vai grūtāk kāpt uz skatuves, bet tas jau ir mazliet citādāk. 

Par to arī tieši vēlējos uzdot nākamo jautāju. Kurš koncerts ir prasījis visilgāko sagatavošanos vai varbūt pat kaut kādu sevis laušanu? 

Ja runā par klasisko mūziku un operdziedāšanu, tad man ik pa laikam nākas sevi ļoti, ļoti lauzt. Koncerti un uzdevumi kļūst arvien sarežģītāki. Ne tik daudz nošu materiāls, cik atbildība pret darbu, domas par to, ka man sevi kaut kā jāattaisno, kādam kaut kas jāpierāda. Ja rodas tāda sajūta, tad grūti ļauties mūzikas procesam. Tad tas ir darbs tikai un vienīgi ar sevi pašu. Pirmais lielais izaicinājums noteikti bija, kad Māris Sirmais un Valsts Akadēmiskais koris „Latvija” piedāvāja „Carmina Burana” dziedāt. Nevaru pat izskaidrot, kāpēc tas man nāca tik grūti, iespējams, tāpēc, ka līdz tam uzstāšanās lielākoties bija ar skatuvisko darbošanos. Bet te es viena, orķestris, diriģents, kura roka mani vadīja 7 gadus, dziedot korī "Kamēr". Tas bija tāds milzīgs pārbaudījums. Viss pat izdevās, un viss bija labi, bet tās manas iekšējās pārdzīvojuma sajūtas uz to bija bailes, ar kurām visu laiku jācīnās. Un šī sasodītā iekšējā murmināšana - vai es spēju sevi attaisnot. Bet esmu pārliecināta, ka pārliecība nāk ar pieredzi. Kā teica man mīļš profesors - šī ir profesija, kur nepieciešama skatuves rutīna. Bet par procesu un gatavošanos ilgāk vai mazāk – tajā mērauklā es nemēru. Varu diezgan ātri apgūt nošu materiālu, kas citam varbūt šķiet sarežģīti, bet man ir citas problemātikas. Jo tu vairāk mācies un attīsti savas vokālās spējas, jo tu vairāk saproti, ka tā jūra ir tik neizsmeļama... Tad, kad es biju jaunāka, pašā ceļa sākumā, tad, protams, jūra līdz ceļiem tev šķiet – kas tad tur, ko neizdarīt... Un, jo tu ej arvien tālāk, jo patiesībā paliek aizvien grūtāk. Un veidojas arī lielāka paškritika. Protams, iemācās pamanīt brīžus, kur noķert to kaifu, vai saprast, kas ir tas dzenulis, kāpēc to gribas... Citādi jau tas izklausītos pēc nemitīgas sevis mocīšanas, bet tā nu galīgi nav. 

Tu lieliski sajūti mūziku, vismaz no malas tas tā izskatās. Kā Tev ir ar cilvēku sajušanu? Vai uzreiz sajūti savējos cilvēkus un tos, kurus labāk turēt no sevis mazliet tālāk?

Es domāju, ka to jau mēs visi tā intuitīvi jūtam, vai ir kaut kāds klikšķis vai nav, un pilnīgi vienalga, kādās attiecībās – darbs vai draugi... Ir, kur tu jūti, ka tur kaut kāda stīga notiek, bet ir – kur nav. Protams, ja mēs uzticamies savai intuīcijai. Bet dzīvē notiek tā, ka mums nākas sadarboties arī ar tiem, ar kuriem ne vienmēr gribam sadarboties. Tā arī ir dzīves skola. Bieži vien nav iespējas izvēlēties. Tad tu vienkārši mācies. Manuprāt, vispār viena no augstākajām dzīves mākslām ir attiecības ar cilvēkiem, un kā tās veidot, kas tevi vada cauri tavai dzīvei... Es domāju, ka nejauši satiktu cilvēku nemēdz būt. Katrs atstāj kaut kādas pēdas tavas personības attīstībā, kuras izjūtam uzreiz vai pēc kāda laika. Piemēram, tu garāmejot satiec cilvēku, kurš vienā teikumā nodod tev tādu informāciju, par kuru pirms tam esi domājis un meklējis kādas atbildes. Un it kā tu viņu satiki nejauši. Vai arī ir situācijas, kad kāds ienāk tavā dzīvē kaut uz 10 minūtēm, satricina līdz pamatu pamatiem un aiziet. Un tad tu sēdi un domā - kas tas viss bija, ko man tagad darīt? Interesanti! Runājot par ilgtermiņa draudzību, es intuitīvi jūtu, kuri cilvēki ir manas dzīves skolotāji noteiktos brīžos... Tad, kad man jāsalauž savs ego. 

 Ar apbrīnu un aizrautību vēroju Tevi operetē "Bastjēns un Bastjenna" uz Rīgas Latviešu biedrības nama skatuves. Tu esi spēlējusi arī citās operetēs, operās un mūziklos kā, piemēram, "Vestsaidas stāsts", "Figaro kāzas", "Cukurs. Herberts Cukurs", nu arī "Jautrā atraitne", un šīs ir tikai dažas, ko uzskaitīju. Kā Tu spēj savienot dziedāšanu ar darbošanos uz skatuves, ar kustībām un iejušanos tēlā, un vai tas Tev ir viegli? 

Nē, tas man ir diezgan grūti! Man uzreiz jāsaka tā, ka jebkura lieta jau ir profesija - aktieris vai dziedātājs... Mana profesija ir dziedāšana, un to aktierisko es veicu tādā ļoti intuitīvā līmenī. Un to visgrūtāko rada tas, ka bieži vien jau es nezinu, kā to darīt, jo man nav nekādu zināšanu. Tāpat kā dziedāšanā ir tehnika, kas jāapgūst, tā arī tēlotājmākslas pamatā ir tehnika. Savulaik esmu grēkojusi ar etīžu apguvēm, un tagad es to jūtu. Visgrūtāk ir izkāpt no savas komforta zonas un ļaut sev izskatīties muļķīgi, atļaut kļūdīties. Es pārāk daudz domāju un turu sevi kaut kādos rāmjos. Nesen kā uzvestajā operetē "Jautrā atraitne" režisoram pamatīgi nācās pacīnīties, lai izdzītu no manis mūžīgās cietējas tēlu. Un tad, kad es atlaidu savus grožus un teicu sev: „Ej un paspēlējies,” tad pēkšņi kļuva daudz vieglāk. Draudzene, talantīga jaunā režisore, atnāca uz mana koncerteksāmena ģenerālmēģinājumu, pēc kura teica: "Es nezināju, ka tev tā patīk ciest!" Visiem es ar vieglu taurenīti asociējos. Un reizēm no malas arī labāk redzams. 

Jāatzīst, Tu esi ļoti mērķtiecīga, un, pateicoties tai, virzies arvien augstāk un augstāk pa karjeras kāpnēm. Saki, kā Tu sevi motivē? 

Tāda sevis motivēšana laikam ir paskatīšanās atpakaļgaitas spogulī, kad salīdzini un novērtē, cik daudz jau ir paveikts. Patiesībā nezinu, kā man tagad būs ar to sevis motivēšanu, jo līdz šim esmu bijusi tādā kā mācību sistēmā. Vasaras sākumā nodevu pēdējos papīrus Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas Akadēmijā, nosvinēju izlaidumu... Esmu visu laiku bijusi skolas sistēmā – divi bakalauri, tagad maģistrs. Šis bija man pirmais septembris, kurā nedevos uz skolu. Drīz redzēšu, kā man ies ar sevis motivēšanu. 

Runājot par mērķtiecību, Tu spēri šo drosmīgo soli un aizgāji no trio "Lady's sweet", lai nopietnāk pievērstos klasiskajai mūzikai. Cik viegli vai grūti Tev bija spert šo nozīmīgo soli, par kuru jau ilgu laiku domāji?

Grūti tas nebija, jo es par to jau domāju ilgu laiku. Tas nebija tā, ka es to vienā dienā izdomāju, jo visu laiku šie abi mūzikas žanri paralēli manī dzīvoja. Grūtākais noteikti bija uzņemties šo risku, jo klasiskajā mūzikā es biju tikai studente, garantijas neviens nedeva. Varēja izdoties un varēja neizdoties. Bet intuitīvi jutu, ka tā man jādara. Man vajadzēja vizualizēt, kādu gribu savu dzīvi redzēt pēc 10 gadiem. Un tā bilde bija gana skaidra.

Tomēr drosmīgs un skaists solis! Tu esi jau dziedājusi ārkārtīgi brīnišķīgos koncertos kopā ar Valsts Akadēmisko kori "Latvija", Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, Daumantu Kalniņu un citiem lieliskiem mūziķiem. Lielajā piektdienā izskanēja koncerts ar Kārļa Lāča mūziku, kurā atkal Tu dziedāji solo. Kādas sajūtas Tu vēlējies ar to radīt klausītājos, vai varbūt kādu vēstījumu tiem nodot? 

Sanāca tā, ka divus mēnešus pirms koncerta mēs abi, es un mans vīrs,  sākām iet Alfa kursos, lai uzzinātu vairāk par kristietību, Bībeli, Kristus ceļu... Tā bija ļoti interesanta pieredze, jo bija pienācis brīdis, kad jautājumu bija sakrājies vairāk kā atbilžu.  Es pat to nesauktu par vienkāršu pieredzi, tā bija mūsu ceļa maize jaunai dzīvei. Paralēli šiem kursiem sāku studēt Kārļa simfoniju. Tajā brīdī sapratu vien to, ka esmu daļa no notikuma, kas cilvēces vēsturē iezīmējis izšķirošus pavērsienus. Liela atbildība, kuru tik skaistu darīja Ziedoņa dzeja. Ziedoņa dzejolis par tebūšanu. Viss notiek šeit un tagad. Visvairāk man gribejās būt godīgai pret sevi. Ar to saprotot - būt tajā brīdī klātesošai. Visi soprāna dziedājumi - tā bija sievietes lūgšana. Sieviete - tā ir mīlestība.  Ir pagājis ilgāks laika posms, un aizvien vairāk es saprotu, cik specīgs instruments ir lūgšana. 

Kārļa Lāča dziesmas Tu jau iepriekš esi dziedājusi, un viena no tām - "Ir tādi cilvēki" koncertizrādē "Ziedonis. Lācis. Sievietes", kas arī šogad maijā jau trešo gadu pēc kārtas priecēja skatītājus. Jāsaka, ka arī tajā Tu ar savu balsi radīji manī skudriņas. Kā Tu sajūti šo dziesmu? Un ko Tev nozīmē šis projekts  - būt vienai no desmit Ziedoņa un Lāča sievietēm? 

Būt vienai no šī koncerta dalībniecēm bija kā turpinājums manai un Kārļa Lāča sadarbībai. No viņa nāca šāds uzaicinājums, un man tika dota iespēja dziedāt tādā stilā, kādu izvēlējos. Tagad, protams, vairs nevaru paklausīties šo dziesmu, kas ir ierakstīta pirms gandrīz četriem gadiem, jo tad tas bija mans klasiskās mūzikas ceļa sākums, un balss bija attīstījusies tik, cik tai konkrētajā brīdī bija lemts. Kārļa Lāča dziesmas vispār ir ļoti grūti dziedāt. Ļoti! Un, kamēr tu cīnies ar tehniskajām grūtībām, tā dzejoļa būtība atvirzās otrajā plānā. Ar to noteikti atšķiras aktieris no dziedātāja. Katrs sāk no savas stiprās puses. Jau pieminēju, ka Kārļa mūzika ir sarežģīta, jo tur bieži vien kaut kādi neloģismi parādās, kas škietami iet pret spalvu, bet tad vienā brīdī tu saproti, ka kaut kas tai visā ir. Šai ziņā Kārlim piemīt kaut kāda apbrīnojama intuīcija. Runājot par Ziedoņa dzejoli "Ir tādi cilvēki", jāsaka, ka visa mūsu dzīve ir viena liela izlikšanās. Kaut kādas lomas un spēles mēs spēlējam visu laiku. Un tas jau nav labi vai slikti, galvenais ir sirdsapziņu nepazaudēt. 

Ir cilvēki, kam palīdz, ka viņu koncertos vai izrādēs zālē sēž viņu ģimene, viņu mīļie cilvēki, klausās un atbalsta, bet citiem tas rada papildus satraukumu. Kā ir ar Tevi? Vai varbūt labāk, ka Tu zini, ka zālē viņi ir, bet Tu viņus neredzi?

Mans tuvākais cilvēks, kura viedoklis man ir ļoti būtisks, ir mans vīrs. Viņš nāk uz maniem koncertiem atbalstīt. Vienubrīd gribēju, lai viņš nāk uz visiem maniem koncertiem, bet tad sapratu, ka tā nevar – no otra cilvēka to prasīt... Tagad viņam saku, kuri koncerti man ir ļoti svarīgi, un uz kuriem viņš var arī nenākt. Ar mammu man ir grūtāk. Pieķēru sevi pie sajūtas, ka tad, kad mamma sēž zālē, man strauji sitas sirds. Reiz bija tāds gadījums, kad man bija jādzied „Bastjēns un Bastjenna” Rīgas Doma dārzā, un mamma teica, ka uz šo izrādi nevarēšot tikt. Uzkāpu uz skatuves, dziedāju un pieķēru sevi pie sajūtām, ka man ļoti strauji sitas sirds un nevaru savākties. Nesapratu, kas notiek, jo mamma taču nebija šeit. Bet tad pārlaidu acis pāri skatītājiem un pamanīju, ka viņa tomēr sēž un klausās. Kad iemesls bija atklāts, atlika savākties, jo darbs paliek darbs – man ir jāstrādā, un pēc dabas esmu cīnītājs, nepadodos. Pēc tam sarunāju ar mammu, ka viņa kādu laiku nenāks uz maniem koncertiem, lai pagaida, kamēr jutīšos pārliecināta par sevi. Nu jau pamazām viņas ieejas karte koncertos tiek atjaunota. 

Maija beigās izskanēja kora „Kamēr...” 25 gadu jubilejas koncerts, kurā arī Tev bija iespēja dziedāt, un reiz Tu pati esi bijusi daļa no šī kora sastāva. Ko šis koncerts nozīmēja Tev?

Tas notikums bija "veco kamēriešu" ilgi gaidītais atkalsatikšanās brīdis.  Lai gan vairs nedziedam kopā, tomēr joprojām liela daļa draugu ir tieši no „Kamēr...”. Tā ir koša kompānija - personību buķete. Un teju katram no mums laiks korī ir bijis ļoti īpašs dzīves posms. Kopā tomēr pavadīti trakulīgākie dzīves gadi. Un šī jubileja bija iespēja visiem organizēti un tematiski satikties. Savukārt, būt daļai no jubilejas koncerta, tas man bija tāds liels pagodinājums no tagadējā kora diriģenta Jāņa Liepiņa. 

Notiekot dabas maiņai visa gada laikā, arī cilvēki un viņu sajūtas mainās līdz ar šiem četriem gadalaikiem. Pastāsti, kāda Tu esi katrā gadalaikā? Kas ir katram no tiem tāds Tev raksturīgākais? 

Esmu tāds mainīgais cilvēku tips, tieši tādēļ man intervijas kā formāts īsti nepatīk, jo vienā dienā varu teikt tā, bet jau nākamajā – domāt citādāk. Pēc stihijas esmu gaiss, kas jau pats par sevi ir mainīgs, plūstošs... Līdz ar to vienu gadu rudeni norakstu kā briesmīgāko un depresīvāko gadalaiku, bet jau nākamajā šķiet, ka nekas skaistāks un iedvesmojošāks nav iedomājams. Tāpēc es domāju, ka gadalaiki mani neveido. Tos veidoju es pati. 

Nobeigumā... Daudzi savas dzīves laikā tā arī nesaņem drosmi īstenot savus lielākos sapņus, baidās pieņemt piespēlētos izaicinājumus, iziet no komforta zonas, vien dzīvo ar domām, kā būtu, ja būtu... Ko Tu vari teikt viņu iedrošināšanai? 

Noteikti to, ka labāk ir vērts pamēģināt, nekā pēc tam visu mūžu dzīvot ar nožēlu un domām par to, kā būtu bijis, ja tomēr būtu pamēģināts. Ir jādara, jāmēģina! Un jātic, ka izdosies! 


Sigita Paula Cepleviča

~ Cieņā un sirsnībā, jūsu

Es ticu brīnumiem! Maziem un lieliem, jaušiem un nejaušiem... Brīnumskaistiem! Un man patīk sagādāt brīnumainus mirkļus arī citiem. Nekas dzīvē nenotiek tāpat vien, un arī mēs, atzī:me autori, neesam šeit sākuši rakstīt tāpat vien.


Vērtējums 0 no 5 ( 0 vērtētāji)
Klusums pirms vētras? Lai nu kā, vēl nav neviena viedokļa...

Izsaki viedokli / pārdomas / vērtējumu:

  1. Ar prieku Tevi uzklausīsim!
Rate this post:
0 Simboli
Pielikumi (0 / 3)
Share Your Location

Starp citu, esam šeit jau 2269 dienas & izstāstījuši 373 lieliskus stāstus...

ATZI:ME

39 lielisku un talantīgu autoru blogs par redzēto, dzirdēto, izbaudīto un ikdienas gaitās piedzīvoto. Lieliska vieta, kur iedvesmoties un patverties no rutīnas un depresijas.
Miers, draudzība un košļenes!

instaGrams

×
×

Pieslēgties

fb iconPieslēgties ar Facebook