Kad baltais ar melno spēlējas

Kad baltais ar melno spēlējas

© Foto: Kristina Sisejeva

Ar Jekaterinu (Tīnu) Karpovu studējām kopā maģistra programmā "Māksla" Liepājas Universitātē. Iepazinu viņu gan prieka, gan dažos ne pārāk jautros brīžos. Šī iemesla dēļ atļaujos teikt, Tīna nav meitene, kura nejauši paņēmusi rokā fotoaparātu un sākusi tvert mirkļus. Jā, viņa tver, apstādina, iemūžina, bet, pazīstot viņu, nekas nav nejauši, kaut pirmajā mirklī tā varētu šķist. Tīnai ir dzelžains plāns, shēma, sistēma, kas ir viņas mugurkauls. Pirms gadiem traumēts, vadot treniņus alpīnismā, bet tomēr funkcionējošs.

Rakstu spēcina

Fotogrāfijās Tīna izceļ melno un balto, bet pārējos toņus reducē līdz minimumam. Dažreiz melnais ar balto izkāpj no fotogrāfijām un spēlējas Tīnas dzīvē. Tad gan ir prieks ieraudzīt arī citu toņu eksistenci. Pirms izstādes galerijā "Sv. Jāzepa tornis" Liepājā, meklējām atbildes uz diezgan būtiskiem jautājumiem.

Kā tev šķiet, vai cilvēkiem vispār interesē māksla un tava izpausme - fotogrāfija?

"Interese ir viltīga lieta – tā reti kad rodas pati no sevis. Piemēram, es sēžu, sēžu un izdomāju – viss, tagad es interesēšos par mākslu. Tā parasti nenotiek, lielu lomu spēlē vide – ārējais konteksts. Protams, vide nav domāta kā konkrēta vieta, bet dažādu apstākļu un faktoru mijiedarbība. Jauniem cilvēkiem ārējo kontekstu veido sociālie tīkli, interneta vide. Labi, ka mūsdienās māksliniekiem, fotogrāfiem, galerijām un mākslas telpām ir savs facebook profils, bet cik daudz jauno cilvēku ies tālāk par like?! Ja mēs pajautātu cilvēkiem uz ielas, kādus māksliniekus (kur nu vēl – fotomāksliniekus) viņi zina – labākajā gadījumā mēs dzirdēsim divus trīs klasiskus vārdus, sliktākajā...

Ar fotomākslu ir vēl bēdīgāk – vai cilvēki spēj uztvert fotogrāfiju kā mākslas darbu? Domāju, ka lielākā daļā gadījumu to būs ļoti grūti izdarīt. Pie vainas šeit ir tas, ka cilvēki ikdienā saskaras ar ļoti daudzām fotogrāfijām – reklāmās, avīzēs, reportāžās. Cilvēki fotogrāfiju pirmkārt uztver kā informācijas nesēju, bez pievienotās vērtības. Pārāk bieži sastapoties ar fotogrāfiju informatīvajā ziņā, nesanāk pat aizdomāties, ka tā varētu būt māksla. Klasiskā, jā, varbūt.

Vienā Mākslas dienu atklāšanas pasākumā man sanāca smieklīgs gadījums. Kāds jauns cilvēks, nezinot, ar ko viņš runā, aizrautīgi stāstīja man par gleznām, krāsām un faktūrām, mēģinot atstāt lielāku iespaidu, piesauca vispārzināmu klasiķu vārdus. Un kad viņš pajautāja, vai izstādē ir arī mana glezna, atbildēju, ka manas gleznas šeit nav, jo esmu fotogrāfe. Tam visam sekoja jautājums – no kuras avīzes?! Tas, protams, bija pirms daudziem gadiem un šobrīd, ceru, situācija ir mainījusies, bet tik un tā, šis jautājums, manuprāt, ļoti labi ilustrē to, kā cilvēki uztver fotogrāfiju. Cilvēkiem fotogrāfs saistās ar cilvēku, kas strādā pasākumos vai studijās, kas fiksē realitāti un tā, lai ir smuki, bet reti kad iztēlojas fotogrāfu kā mākslinieku.

Runājot par interesi, cilvēks tomēr lielākā vai mazākā mērā ir egoists un, pirmām kārtām, viņu interesē tas, kas saistīts ar viņu – tiešā vai netiešā nozīmē. Arī tas, uz ko tiek akcentēta uzmanība, viņu ieinteresēs uz noteiktu laiku. Te māksliniekiem ir liela iespēja izglītot auditoriju. Cilvēki mākslu un ar to saistītu izstāžu apmeklēšanu uztver tomēr vairāk kā izklaides iespēju un vēl pie tam - ļoti specifisku. Kas var izraisīt cilvēka interesi atnākt uz izstādi – spēcīgs vārds vai spēcīga tēma, kas mūsu prātā iekustina kādu mehānismu. Tā mēs esam iekārtoti. Visu pielaikojam kā daļu no sevis – der/neder. Tāpēc es savās fotogrāfijās cenšos parādīt daļu no mums, daļu no vides, kurā mēs ikdienā atrodamies, bet ne vienmēr gribam to pamanīt vai atzīt, ar cerību, ka tas kaut uz mirkli ieinteresēs un uzrunās."

Kas izstādes atklāšanā ir svarīgākais? Vai darbi?

"Jebkura izstāde ir komunikācija ar skatītāju – dialogs, nevis monologs. Man tas ir svarīgi – atgriezeniskā saite, saikne ar auditoriju. Citādi sanāk, ka mākslinieks izrunājis visu, kas uz sirds un lai notiek kas notikdams. Vai pametis auditorijai kaut ko un vēro viņu reakciju. Tas nav tas, ko gribu panākt – man svarīga ir saruna. Tā rodas izstādes atklāšanā – saruna, atgriezieniskā saite, apmaiņa. Cilvēki dalās, apmainās ar domām, emocijām, iespaidiem, informāciju."

Vai darbi vairāk ir iemesls, lai satiktos un parunātos par mākslu?

"Ja darbi ir iemesls sarunai vai sarunas uzsākšanai, tad jā. Bet tikai ne sarunai sarunas pēc. Īstais iemesls vienmēr ir cilvēks, precīzāk, viņa emocijas, ko savukārt izraisa darbi. Mākslas uzdevums ir raisīt emocijas. Ja cilvēks redz to, kas aizskar dvēseli, kas saistās ar viņa personīgo pieredzi un pamodina kādas jūtas un rodas vēlme diskutēt, dalīties - tad uzdevums ir izpildīts."

Kas ir tas, ko katrs cilvēks varētu darīt, lai dzīve kļūtu cilvēcīgāka?

"Būt cilvēkam nevis patērētājam. Diezgan skarbi, bet tā arī ir. Tā ir reāla lieta, ko mēs katrs varam darīt vai vismaz censties. Iesākumā der vienkārši apstāties. Apstāties ikdienas skrējienā un padomāt – kur mēs skrienam un kāpēc. Kur paliek mūsu laiks un vai mēs tērējam to pienācīgi. Un vēl – atteikties no domas tā vienkārši ir un mēs neko nevaram mainīt. Mēs varam, tikai jāsāk vienmēr ir ar sevi un tas ir tas grūtākais."

Lai fotografētu - kas ir vajadzīgs? Pieļauju, ka noteikti, fotoaparāts, bet kas vēl? Kafija, mūzika, īstā gaisma, labs vai slikts noskaņojums?

"Fotografēt var arī ar kafijas bundžu – fotogrāfijas pamatā ir tikai melnā kaste – tik vienkārši. Lai fotografētu ir vajadzīgs kas pavisam cits un katram tas ir individuāli. Manā gadījumā – ārējo un iekšējo frekvenču saskaņa. Tas, ko mēs redzam ar acīm un tas attēls, kas veidojas mūsu prātā – vizuālais un iekšējais tēls ir atšķirīgi. Kad iekšējais sakrīt ar ārējo, veidojas fotogrāfija.

Vai noskaņojumam, kafijai un mūzikai ir nozīme? Reizē ir un nav. Tas, protams, ietekmē iekšējo skanējumu, bet ne tik ļoti, lai, piemēram, izsistu no ritma vajadzīgo frekvenci. Katru situāciju var vērst sev par labu, jo arī sliktam noskaņojumam ir savas priekšrocības. Tas piešķir fotogrāfijai raksturu un ļauj izvairīties no viendabības. Stāstam, lai tas uzrunātu auditoriju, ir jābūt aizraujošam. Noskaņojuma, gaismas un apkārtējās vides trokšņu maiņa dod kolosālu iespēju savākties – vienmēr būt gatavībā reaģēt uz notiekošo, pieskaņoties jaunam sižetam, ķert mirkli.

Kafija – tā man ir svarīga. Neteiktu, ka tas ir iedvesmas avots. Īstā ideja tiek sūtīta īstā laikā un nogaida īsto brīdi – bet tādi īstie brīži bieži gadās pie kafijas krūzes. Par mūziku runājot – esmu no tiem cilvēkiem, kas strādā klusumā. Tad, kad visi materiāli ir savākti un priekšā ir ne mazāk svarīgais apstrādes un atlases darbs, man ir vajadzīgs pilnīgs klusums. Drīzāk – mana iekšējā mūzika – kad varu ieklausīties sevī."

Lai ar uzviju noslēgtu mūsu sarunu, būšu neorģināla - vai ir padomā kāds jauns fotopētījums?

"Pilsētas tēma - tās ikdienas dzīve, zīmes un simboli - ir neizsmeļama. Tā piesaista, iedvesmo. Pilsēta pasaka priekšā jaunas tēmas un idejas. To var studēt un pētīt bezgala ilgi un katru reizi radīsies jauns jautājums "kāpēc?!" Manā prātā ir daudz ideju jauniem pētījumiem, bet jānogaida īstais brīdis."


Agnese Rudzīte

~ Cieņā un sirsnībā, jūsu

Man tīk viss labais. Dienas soli raitāku dara laba mūzika, to baudīt līdz laba kafija vai kakao. Gremdējos labās grāmatās, rakstos, fotogrāfijās, gleznās, filmās. Staigāju pa aizraujošām spēka vietām dabā. Runājos ar sevi un tuviem, labiem cilvēkiem.


Viedokļi (0)

Vērtējums 0 no 5 ( 0 vērtētāji)
Klusums pirms vētras? Lai nu kā, vēl nav neviena viedokļa...

Izsaki viedokli / pārdomas / vērtējumu:

  1. Ar prieku Tevi uzklausīsim!
Rate this post:
0 Simboli
Pielikumi (0 / 3)
Share Your Location

Redaktora atzī:mētais

Nevainīgie Facebook testiņi, teiksi?

Paradoksāli, bet vērojot sociālajos tīklos notiekošo, es pat varu iztēloties sarunu starp vīru un sievu: "Mīļais, kādēļ Tu man vairs nedāvini ziedus?" un... tad viņš aizvainotā balsī atcērt "Zini, dārgā... Es aizpildīju testu Facebookā un izrādās, ka Tu mani nemaz nemīli!". To saku, protams, ar liel...

Par būtisko Tavai dzīvei...

Pieauguši, nobrieduši un kaut cik uz kājām nostājušies, mēs domās laiku pa laikam atgriežamies savos padsmitnieka gados un skolas laikā. Proti, laikā, “kad zāle bija zaļāka un debesis zilākas”. Vecākiem, protams, šajā jautājumā būtu kas sakāms un, pieļauju, ka viedoklis krasi atšķirtos no mūsu atmiņ...

Kā par sevi uzzināt daudz jauna?

Agra trešdienas pēcpusdiena. Diena tik skrejoša un piepildīta, ka nekam citam, šķiet, laika neatliks līdz pat ikvakara slaidajam iekritienam gultā, bet… Nejauši satikta, sen neredzēta paziņa ievieš savas korekcijas dienas plānojumā. Un… labi, ka tā, jo no tā atkarīgas manas šodienas pārdomas un skat...

Starp citu, esam šeit jau 2245 dienas & izstāstījuši 371 lieliskus stāstus...

ATZI:ME

39 lielisku un talantīgu autoru blogs par redzēto, dzirdēto, izbaudīto un ikdienas gaitās piedzīvoto. Lieliska vieta, kur iedvesmoties un patverties no rutīnas un depresijas.
Miers, draudzība un košļenes!

instaGrams

×
×

Pieslēgties

fb iconPieslēgties ar Facebook
Cron Job Starts