Atzī:me Arhīvs

38 lielisku un talantīgu autoru blogs par redzēto, dzirdēto, izbaudīto un ikdienas gaitās piedzīvoto. Lieliska vieta, kur iedvesmoties un patverties no rutīnas un depresijas. Priecāsimies, ja iedvesmosi mūsu pastāvēšanu un jaunu stāstu izstāstīšanu!


Iedvesmo, nosūtot sms! VAI Iedvesmo ar PayPal

P.S. Tava iedvesma nepaliks bez pateicības no mūsu puses! Sīkāks info šeit...

Tavs palodzes mazdārziņš

Tavs palodzes mazdārziņš

Beidzot vakar saņēmos, lai sāktu apzaļumot savu palodzi. Kāds ieraudzītu un teiktu ka zaļa jau tā ir tāpat, bet vajag kādu vitamīnu devu arī. Aiz loga arī saulīte mazliet uzspīdēja un uzreiz gribas rosīties. Tātad ko es varu ieteikt jums!? Ar ko sākt? Sāciet ar visvienkāršāko - sīpoliņiem. Brīvdienās bijām laukos un salasīju mazākus un lielākus sīpoliņus, tos tad arī likšu šoreiz uz palodzes.

Mana atkarība = teātris

Mana atkarība = teātris

Līdz šim esmu šeit rakstījusi pārsvarā par baudītajiem koncertiem, kas uz mani atstājuši spēcīgu iespaidu, tomēr vislielākā mana dzīves aizraušanās un droši varu arī teikt, ka atkarība, ir teātris. Šī atkarība ir visa mana dzīve. Es par to domāju pusi no nomodā pavadītā laika dienā, atceroties redzētās izrādes, esot teātrī un baudot izrādi vai plānojot, uz ko nākamo varētu aiziet. Man ir paveicies, ka arī mans darbs ir saistīts ar teātri, un tad arī darba laikā man ir atļauts domāt par izrādēm. Mani fascinē viss – no čalošanas foajē pirms izrādes, priekškara atvēršanās un aktieru, dekorāciju un tērpu šarms, līdz pat tam, kas notiek ar mani pēc redzētās izrādes.

Padom(dum)ijas laime

Padom(dum)ijas laime

"Padomju gados gan tā nebija!" - vārdu salikums, kuru pēdējo nedēļu laikā esmu uzkrītoši bieži dzirdējis klātienes sarunās un lasījis kāda rakstītajās rindkopās internetos. Nav tā, ka krasi esmu nomainījis paziņu loku vai ikdienas lasāmvielas avotus. Viss tas pats, vien ļaudis sākuši neizskaidrojamā nostaļģijā slīgt. Iespējams, meklējot izskaidrojumus vai attaisnojumus savai neapmierinātībai, depresīvajai pukstēšanai un imunitātei pret pozitīvā saskatīšanu Latvijā un pasaulē mums apkārt. Katram sava "taisnība" un tiesības uz kavēšanos atmiņās, bet pieklājīgus argumentus tā arī neviens nespēj likt galdā... Lūk, manas pārdomu rindkopas par tēmu.

Desmitgade. Blogs. Kontrolpunkts.

Desmitgade. Blogs. Kontrolpunkts.

Vakar vakarā ķēros pie ragiem ārējo cieto disku terabaitiem, lai ieviestu tajos kārtību un uzmeklētu 2 video failus vienam topošajam projektam, kuri kaut kur visā tajā datu jūrā nomaldījušies starp mapēm. Meklēju, dzēsu, pārkārtoju, kopēju un... atradu. Ne vien video, bet arī daudz citu vēsturisku liecību. Personīgi tuvu, mīļu un nozīmīgu. Arī mana pirmā, paša kopā saķibinātā un uzturētā bloga rezerves kopiju. To pašu, kuru lepni nodēvēju par "Vētrasputna Sienas Avīze" un neslēptā priekā, kā izrādās, tieši 2007.gada 2.janvārī padarīju publisku. Nopublicēju pirmo rakstu "Kā kurpnieks pie kurpēm tika" un beidzot biju ticis pats pie savas, privātas un cenzūrai nepakļaujamas e-izpausmju tribīnes. Desmit gadi, padomā tik, desmit gadi... 

Par būtisko Tavai dzīvei...

Par būtisko Tavai dzīvei...

Pieauguši, nobrieduši un kaut cik uz kājām nostājušies, mēs domās laiku pa laikam atgriežamies savos padsmitnieka gados un skolas laikā. Proti, laikā, “kad zāle bija zaļāka un debesis zilākas”. Vecākiem, protams, šajā jautājumā būtu kas sakāms un, pieļauju, ka viedoklis krasi atšķirtos no mūsu atmiņām. Negulētas naktis, pārnospriegotas nervu stīgas un daudz nopietnu “Tā vairs nevar turpināties!” sarunu. Nu, vismaz vairumam no tīņu vecākiem, kuru atvasēm vējš, pavasaris, rokenrols, nebeidzama vēlme pašapliecināties un sazinvēlkastur galvā plosās. Vecāki var vienīgi mēģināt ar mums runāt un virzīt uz pareizā ceļa, bet, Tu jau zini, tās sarunas, bieži vien, neveiklas raisās un ne vienmēr viņos ieklausījāmies.

Kā par sevi uzzināt daudz jauna?

Kā par sevi uzzināt daudz jauna?

Agra trešdienas pēcpusdiena. Diena tik skrejoša un piepildīta, ka nekam citam, šķiet, laika neatliks līdz pat ikvakara slaidajam iekritienam gultā, bet… Nejauši satikta, sen neredzēta paziņa ievieš savas korekcijas dienas plānojumā. Un… labi, ka tā, jo no tā atkarīgas manas šodienas pārdomas un skats uz lietām, notikumiem kopumā. Divas kūpošas, aromātiskas kafijas krūzes acu priekšā un nesteidzīga saruna par visu un ‘par neko’. “Gan visu ieplānoto paspēšu!” pie sevis nodomāju un ļaujos. Ir tāda neizskaidrojama sajūta, ka mums tieši šodien jārunā. Daudz un ilgo, jo tik depresīvi-skumjām acīm neatminos viņu jelkad redzējis… Apvaicājos par to, kas jauns viņas pasaulē. Ņemot 10 sekundes dziļai ieelpai un izelpai, viņa saka: “Baumas! Nespēju vairs, ka citi runā zinātniskās fantastikas cienīgas, izdomātas un idiotiskas lietas par mani.“ Līdz kaulam pazīstama un izdzīvota lieta, vai ne?

Radīts Latvijā: seriāls #CreativeAds un #CreativeArts

Radīts Latvijā: seriāls #CreativeAds un #CreativeArts

Pieticība. Vien cilvēkam raksturīga īpašība, par kuru Ērihs Marija Remarks rakstījis: “Pieticība un apzinība algu saņem tikai romānos. Dzīve tādus izmanto un tad atstumj pie malas…”. Dzirdu dažus aiz sajūsmas aplaudējot kājās stāvot. Daži, nīgri savilktām pierēm, šobrīd pukojas, ka vien pieticībā rodams pasaules glābiņš. Ko es? Es palieku pa vidu, izlīdzinot svaru kausus, kuros mērena pieticība samērojas ar mērenu lepnumu. Patiesībā, es vēl tikai mācos… Mācos mazināt savu pārmērīgo latvieša pieticību, kompensējot to ar veselīgu devu pozitīvas palielīšanās par padarīto.  Šodiena, manuprāt, ir lieliski piemērota tam. Tieši pirms 6 gadiem, pavisam rudenīgā 24.oktobra pēcpusdienā, tapušas pašas pirmās iedvesmojošā mini-seriāla #CreativeAds un #CreativeArts sērijas!  

Par aitām un maitām interneta medijos

Par aitām un maitām interneta medijos

Kad redzu tās absurdās, bezjēdzīgās un prātam neiedomājamās lietas, kuras cilvēki Facebookā pieLaiko un paDalās tālāk, ik reizi nāk prātā mūžsenā patiesība: “Kur aitas, tur cirpēji. Kur maitas, tur apcirptas aitas.” Aizvadītā mēneša laikā, šķiet, publiskā lētticības un naivuma psihoze sasniegusi savu apogeju. Biznesmeņi, kuri bankrotējot veikalam, izdāļā iPhonus par 'pliku paldies’. Daiļavas, kuru labās sirdis neliedz dāvāt Tev 500€ arī par ‘pliku paldies'… Tik vien kā jāuzraksta vēstule fake profilam Facebookā un, protams, jāDalās ar fakenews portāla ziņu savā virtuālo draugu / paziņu lokā. Pliks paldies? Vienīgais, kas te ir pliks, pardon my french, ir Tavs dibens, ar kuru paliec, jo…

Neiespējami-iespējamās pārdomas...

Neiespējami-iespējamās pārdomas...

Aizvadīto mēnešu laikā esmu daudz domājis par to, cik tomēr ļoti dziļi mūsu, ierindas cilvēku, ikdienā iesakņojusies samierināšanās. Bezkompromisu samierināšanās ar visu. Ar viduvēju darbu, kuru jau sākam uzskatīt par mūsu augstāko karjeras punktu. Ar neadekvātiem tautas kalpiem, kurus paši vien esam ievēlējuši. Samierinamies ar to, ka neko jau tāpat nevaram mainīt. Samierinamies ar to, ja kāds mums saka, ka mums vienkārši jāsamierinās un neko tur vai šur nevar darīt… Vienvārdsakot, jau no mātes miesām nākuši, esam pieradināti samierināties.

Patīk, kā es rakstu? Es rakstīšu!

Patīk, kā es rakstu? Es rakstīšu!

Varbūt neierasti lielīgi no manas puses izskanēs, bet patiešām daudzi pēdējā pusgada laikā man teikuši “Man patīk kā Tu raksti!”. Iedzimtā latvieša paškritika notur rāmjos, lai publiski un skaļi pārpārēm nesapriecātos, taču… sirds kambari iepukstās dubultā spēkā, priekā un novērtējuma pozitīvajā siltumā. Tā sajūta iedvesmo, spārno un ceļ no dīvāna, ārstē no cilvēciska slinkuma un piepalīdz darīt arvien vairāk un labāk! Absolūti apzināti nekad neesmu rakstījis akadēmiski, politkorekti vai visādi citādi vispārpieņemti. Protams, bez gramatiskas vai saturiskas anarhijas, bet bez ambīcijas būt par paraugpilsoni kāda acīs. Bez ambīcijas iztēlot rindkopās to, ko patiesībā nedomāju.

ATZI:ME

39 lielisku un talantīgu autoru blogs par redzēto, dzirdēto, izbaudīto un ikdienas gaitās piedzīvoto. Lieliska vieta, kur iedvesmoties un patverties no rutīnas un depresijas.
Miers, draudzība un košļenes!

instaGrams

×
×

Pieslēgties

fb iconPieslēgties ar Facebook