Atzī:me Arhīvs

38 lielisku un talantīgu autoru blogs par redzēto, dzirdēto, izbaudīto un ikdienas gaitās piedzīvoto. Lieliska vieta, kur iedvesmoties un patverties no rutīnas un depresijas. Priecāsimies, ja iedvesmosi mūsu pastāvēšanu un jaunu stāstu izstāstīšanu!


Iedvesmo, nosūtot sms! VAI Iedvesmo ar PayPal

P.S. Tava iedvesma nepaliks bez pateicības no mūsu puses! Sīkāks info šeit...

Garīgās mūzikas festivāls

Garīgās mūzikas festivāls

Katru gadu par augustu es priecājos vienīgi tādēļ, ka tad Latvijā notiek mans iemīļotākais festivāls, kuru vienmēr gaidu ar patīkamu satraukumu. Šogad Starptautiskais garīgās mūzikas festivāls notiek jau 20. gadu, un esmu jau paspējusi baudīt divus brīnišķīgus koncertus Rīgas baznīcās. Šoreiz es ļāvos spontānām idejām, īpaši neplānojot, uz kuru no koncertiem došos, un bieži vien tā pat ir labāk, jo izvēli tiešām ir grūti izdarīt. Gribētos visus koncertus dzirdēt. It īpaši tādēļ, ka tajos piedalās mans iemīļotākais koris – Valsts Akadēmiskais koris „Latvija”.

Latvieši #NoOtraGala. Mūzikas video.

Latvieši #NoOtraGala. Mūzikas video.

Esmu gatavs pat saderēt, ka katrs trešais melomāns kaut reizi dzīvē dzirdējis stāstu par mūzikas ierakstiem, kurus klausoties no otra gala, dzirdēsi slepenus vēstījumus vai, Dievs pasarg, sātanistu vēstījumus pasaulei. Lai nu kā tur būtu vai nebūtu, jāatzīst, jebkura vokāli-instrumentāla kompozīcija atpakaļgaitā izklausās, maigi izsakoties, visnotaļ spocīgi un dīvaini. Bet, mirklīti… Kā ir ar mūzikas video? Ja audio atstājam neskartu, bet atpakaļgaitu ieslēdzam tikai video celiņam? Varbūt arī tie nes sevī kādu slepenu vēstījumu?! Ja ne vēstījumu, tad jaunu skatpunktu uz videoklipu / dziesmu piešķir noteikti, nav divu domu.

Gumball3000: dzīves sapņa piepildījums... #RigaToMykonos

Gumball3000: dzīves sapņa piepildījums... #RigaToMykonos

Jāsāk ar mazu atzīšanos, ka neesmu tas lielākais un kvēlākais #Gumball3000 fans un līdzSekotājs. Sen tie laiki, kad devos klātienē vērot un apbrīnot ekskluzivitātes un zvaigžņotā šarma pārņemtos. Jā, protams, interesanti braucamie un dažādu kalibru pasaules slavenības tepat Rīgas ielās, rokas stiepiena attālumā. Neko par to nesaku. Viss ideāli, bet kaut kā nejūtu kā savu šo, dažubrīd 300x pārspīlēto, zīmuļu parādi. Tik vien kā brīvbrīžos ielūkojos sociālo tīklu lentās, lai uzmestu aci miljonus vērtajiem dzelzs, karbona un vēlsazinkāduturmateriālu četrriteņu mošķiem. Tomēr, nav arī tā, ka visā šajā nav vietas cilvēcībai un mazā cilvēka lielo sapņu piepildījumam.

Sešgadnieka pirmie soļi biznesā

Sešgadnieka pirmie soļi biznesā

Pirms dažām dienām, dodoties ikdienas gaitās, biju aculiecinieks kādam “bērns pret visu pasauli” konfliktam sabiedriskajā transportā. Iespējams, viss sācies dēļ kāda nenopirkta našķa vai cita laimīgai bērnībai nebūtiska sīkuma, bet… pāraudzis tik lielā bērna naidā, ka viņš dusmās neapdomīgi gatavs izteikt: “Kādēļ man bija jāpiedzimst tieši mūsu ģimenē, mamm? Es to nemūžam nepārdzīvošu un nekad nebūšu laimīgs!”. Uz acumirkli šķita, ka pat fiziski jūtu iesāpāmies sirdi no šiem vārdiem. Visu cieņu jaunajai māmiņai, kura atbildēja ar rāmu un viegli trīcošā balsī, bet pārliecinoši izteiktu: “Mēs katrs ienākam šajā dzīvē, lai ko otram iemācītu. Tu - mums ar tēti. Mēs - Tev, dēliņ!”. Puika paaugsies un, es zinu un ticu, ka pienāks diena, kad viņam pašam sirds iesāpēsies no domas vien, ka viņš ko tādu kādreiz saviem vecākiem teicis. Protams, neapzināti un dusmās, bet tomēr tik trāpīgi sāpīgi.

No Valsts svētkiem līdz Māmiņdienai

No Valsts svētkiem līdz Māmiņdienai

Maijs ir tikai pusē, bet esmu jau paspējusi baudīt četrus dažādus, bet ļoti spilgtus un emocijām bagātus koncertus, par kuriem vēlos arī jums pastāstīt. Varu vien atkal klusībā pateikties, ka manu draugu lokā ir ne tikai brīnišķīgi aktieri, bet arī mūziķi, un tādēļ, atbalstot viņus, varu izbrīvēt laiku un iepazīt ārkārtīgi skaistu mūziku, ko ikdienā neklausos, bet katrs šāds koncerts man ir kā īpaši svētki. 

~6 mēnešu sociālo tīklu celibāts

~6 mēnešu sociālo tīklu celibāts

Tas neveiklais brīdis, kad savu rakstu iesāc ar citātu iz Andra Kiviča teiktā: “Tagad bieži stāvot kaut kādā tirgū vai kaut kādā Rimčikā, kur pilns ar cilvēkiem, domāju – visi tādi solīdi saģērbušies, tādi mierīgi… A kurš no jums raksta tos sūdus inernetā. Tu?! Tu?! Bet varbūt tu, meitene dzeltenajā krekliņā, kas, re, kur aiziet. It kā normāla meitene, bet varbūt viņa, kad paliek viena un neviens viņu neredz, mājās sēž un raksta visādas rupjības. Ej nu sazini.” Vakar, daloties sajūtās par mājās atkal pārnākšanu, minēju par savu pusgada pieredzi pasīvā sociālo tīklu lietotāja statusā. Neko nerakstīju, neko nelasīju, neLaikoju un neŠēroju tālāk.

Atkal mājās pārnākot...

Atkal mājās pārnākot...

Hei! Kāds brīdis aizvadīts, kopš iepriekšējo reizi tikāmies Atzī:me virtuālajās lappusēs. Kāds brīdis, kuru bijis grūti nepamanīt un, iespējams, kādu laiku būs grūti aizmirst. Iesākumā, godīgi sakot, pat īsti vairs negribējās rakstīt. Tāda fiziska un garīga iztērēšanās sajūta, kas, likumsakarīgi, rezultējās paša eskalētās šaubās par to, vai tas vispār ir tas, kas Tev padodas un vēlies turpmāk darīt… Mākslinieciski depresīva radošā krīze, ja labpatīk, kura rezultējās teju 6 mēnešu ilgā sociālo tīklu diētā un publiskā klusumā, pārdomās un aicinājumu vētīšanā sevī. Vēlāk, dažādu dīvainu sakritību rezultātā, šķīros no atzi.me domēna un tas nonāca citu īpašnieku rokās. Šķita, ka uz visiem laikiem. Banāli, bet kā tajā vecumvecajā citātā: “Novērtēsi to, kas Tev šobrīd pieder tikai tad, kad to kādu dienu pazaudēsi…”.

Par atteikšanos

Par atteikšanos

Ir ļoti viegli atteikties no tā, kas nav. No “pieķeršanās materiālām vērtībām” — ja nekad nav piederējis nekas nosacīti vērtīgs, piemēram, paša celta māja, paša remontēts dzīvoklis, paša nopelnīts auto. Ja nav izveidota saikne ar paša sajūtām, ļoti viegli ir sludināt mieru un līdzsvaru. Ja nekad nav bijušas tuvas attiecības, ļoti viegli ir sludināt nepieķeršanos cilvēkiem. Tas pats par naudu. Varu. Kaislībām.

Skaņa iedvesmai. Deviņi mulsumi.

Skaņa iedvesmai. Deviņi mulsumi.

Ar katru minūti, kuru pavadi miegā, ir arvien grūtāk pamosties. Tu iemiedz arvien dziļāk un dziļāk. Līdz brīdim, kad bez modinātāja un kafijas smaržas grūti saņemties tikt ārā no gultas... Līdzīgi kā ar attiecībām, savstarpēju uzticēšanos, nodevību un rētām sirdī. Pienāk brīdis, kad tas viss dzīvē ir tik daudz par daudz, ka Tu, cilvēks, iemiedz un bez ārējas iedarbības būs sasodīti grūti pašam pamosties. Iemiedz noslēdzoties, nocietinoties un pašaizsargājoties. Dzīve jau ar to nebeidzas. Tik paliek gauži formāla, lietišķa, ikdienišķi parasta un atsvešināta no cilvēciskas tuvības... 

Izdzīvota liecība mums pašiem

Izdzīvota liecība mums pašiem

Aktīvie sociālie tīklotāji un ierindas Atzī:me lasītāji noteikti būs pamanījuši, ka aizvadītajos mēnešos personīgi un visai publiski izcīnījos ar radošo krīzi, īstā pagrieziena rādītāja meklējumiem dzīves krustojumos, nomāktu #VissIrSlikti izteiksmi teju it visā. Cēlos no vieniem pārbaudījumiem, gāzos atkal no nākošajiem un tā neskaitāmu reižu skaitu. Šodienas (trešdiena, 27.aprīlis) acīm tajā raugos uz ko tādu, kam vienkārši vajadzēja izmalties cauri, lai saprastu ko un kā tālāk, kas svarīgi un kas otršķirīgi. Pieļauju, ka vissmagāk šajā visā karuselī bija man tuvajiem cilvēkiem un draugiem, ne man pašam… It kā redzi, ka kaut kas nav kārtībā, bet kā palīdzēt arī īsti nesaproti. Tuvākie redzēja arī brīdi, kad fiziski vairs nespēju un biju gatavs visam atmest ar roku, ieskaitot Atzī:me pārdošanu dajebkam par dajebkādu summu, jo ne radoši / ne finansiāli nespēju sevī rast spēkus vilkt šo vezumu tālāk.

ATZI:ME

39 lielisku un talantīgu autoru blogs par redzēto, dzirdēto, izbaudīto un ikdienas gaitās piedzīvoto. Lieliska vieta, kur iedvesmoties un patverties no rutīnas un depresijas.
Miers, draudzība un košļenes!

instaGrams

×
×

Pieslēgties

fb iconPieslēgties ar Facebook