Atzī:me Arhīvs

38 lielisku un talantīgu autoru blogs par redzēto, dzirdēto, izbaudīto un ikdienas gaitās piedzīvoto. Lieliska vieta, kur iedvesmoties un patverties no rutīnas un depresijas. Priecāsimies, ja iedvesmosi mūsu pastāvēšanu un jaunu stāstu izstāstīšanu!


Iedvesmo, nosūtot sms! VAI Iedvesmo ar PayPal

P.S. Tava iedvesma nepaliks bez pateicības no mūsu puses! Sīkāks info šeit...

Ar galvu pārmaiņās un sapņos...

Ar galvu pārmaiņās un sapņos...

Tas neveiklais brīdis, kad no rīta pamosties tikai ar vienu domu prātā: "Ir laiks! Ir laiks pārmaiņām..." Jā, neveiklais, jo cilvēka dabā taču iekodēts šaubīties, simtām reižu pārdomāt un tikai tad [joprojām dziļās šaubās esot] ļauties kam jaunam. Jauniem izaicinājumiem, jaunām iespējām un pavisam citādai dzīvošanai. Manī, iespējams, šī doma nakts melnumā dzimusi fizioloģiskā šūnu līmenī, jo mēnešiem jau jūtos hroniski pārguris. Dažkārt pat bez acīmredzama iemesla... Tā mēdz gadīties, ja brīvdienas, liegi saplūstot ar darba dienām, veido vienu monolītu darbju lavīnu un Tev ir vien pāris sekunžu, minūšu handikaps, lai tā Tevi nepanāktu un neapraktu. Teiksi, tā dzīvo lielākā daļa cilvēku mūsdienās? Zinu, esmu pamanījis, bet... kur paliek mūsu sapņi un nākotnes idejas?

Ir iespējams... aizdomāties!

Ir iespējams... aizdomāties!

Agros rītos, saulrieta pavadītos vakaros un ikdienas rūpju pēcpusdienās mēs daudzas lietas, vērtības bieži izliekamies vienkārši nemanām. Tā vienkārši ir ērtāk, jo aizdomāties nav vaļas un neapgrūtināsim taču sevi ar jauniem, sevī vēl neatbildētiem jautājumiem... Domas, vārdi, viedokļi un citu pārdomas no mums atlec kā lietuslāses no lietusmēteļa. Tā, šķietami, ietaupām savu dārgo laiku bieži vien pārvērtēti būtiskām nodarbēm un lietām. Līdz brīdim, kad kāds, gluži kā ar slotaskātu, iebelž mums pa pieri un mēs apstājamies. Pieļauju, ka šorīt šādas un līdzīgas sajūtas pārņēmušas ne vienu vien Pāvila baznīcas tuvumā dzīvojošo vai nejaušu garāmgājēju. Nakts virsvadībā un tumsas aizsegā daudziem tik ierastais parks pārvērties līdz nepazīšanai. Pārvērties kapos...

Maza cilvēkbērna lielais fotoplenērs

Maza cilvēkbērna lielais fotoplenērs

Maniem sociālo tīklu cīņubiedriem un draugiem, šķiet, nav noslēpums, ka viens no maniem lielākajiem aizvadītās četrgades lepnumiem, priekiem un pārcilvēciska mīļuma dāvanām ir mans krustdēliņš. Vēl mazs savā augumā, kā jau četrgadniekiem raksturīgi, bet liels savās domās, spriedumos un pasaules lietu kārtības loģiskos skaidrojumos. Tāds mazs, dzīves un stereotipisku patiesību nesamaitāts cilvēkbērns ar svaigu skatienu dzīves labirintā... Kādu dienu, paņēmis rokās manu veco telefonu ar nedaudz [no lāpstas sitiena] cietušo ekrānu, paziņoja: "Draudziņ, ģerbjamies un ejam ārā bildēt! Es jau vispār drusku tikai māku, bet Tu paskatīsies kā man labi sanāk...". Tā, nu, abi devāmies mazā improvizētā fotoplenērā piemājas dārzā.

Britu prieks un mūsu anonīmais naids

Britu prieks un mūsu anonīmais naids

2.maijā, kad Londonā piedzima mazā princesīte, darba dēļ biju tieši šajā pilsētā. Darīju savus darbus un īpaši nedomāju par to, ka karaļnamā gaida bēbi. Dienu pirms mazulītes dzimšanas gāju gar Bekingemas pili un pamanīju to, ko iepriekš mājās bijām skatījušies televīzijā. Daudz cilvēku, sasēdušies visās iespējāmās vietās ap pili, žurnālisti uzslējuši teltis. Visi gaida mazuli. Visi par to runāja, katrā ziņu sižeta noslēgumā tika ziņots par to, kas notiek un kad varam gaidīt jaunas ziņas. Tā – gribot negribot – sāku gaidīt kopā ar britiem un nākamajā rītā jau pirms brokastīm princese bija klāt. Atkal sižeti televīzijā, cilvēku intervijas ielās. Un milīgs emocionāls pacēlums visapkārt.

Vakarēšana ar Rēziju

Ainārs Rubiķis

Kopš februāra beigām vairākās Latvijas pilsētās viesojās Rēzija Kalniņa ar savu jaunāko projektu "Brīdis pēc vakariņām", kurā iespējams gūt garīgu baudījumu no dzejas un mūzikas. Katru mēnesi cits mūziķis un cita dzejniece, bet šomēnes Rēzija lasīja dzejnieces Daces Micānes - Zālītes dzeju, kuru papildināja kokles skaņas Laimas Jansones izpildījumā. Mūzikas nama DAILE zāle 27. aprīlī uz brīdi pārtapa par citu pasauli, kurā cilvēki pēc garas darba dienas ir sanākuši, lai kopā vakarētu - ieklausītos dzejā un mūzikas skaņās, aizdomātos, paņemtu kaut ko sev no tā visa... Lai puskrēslā pabūtu ar sevi un sev līdzīgi domājošiem. Īsts garīgs baudījums! Vakariņas dvēselei. 

Kad baltais ar melno spēlējas

© Foto: Kristina Sisejeva

Ar Jekaterinu (Tīnu) Karpovu studējām kopā maģistra programmā "Māksla" Liepājas Universitātē. Iepazinu viņu gan prieka, gan dažos ne pārāk jautros brīžos. Šī iemesla dēļ atļaujos teikt, Tīna nav meitene, kura nejauši paņēmusi rokā fotoaparātu un sākusi tvert mirkļus. Jā, viņa tver, apstādina, iemūžina, bet, pazīstot viņu, nekas nav nejauši, kaut pirmajā mirklī tā varētu šķist. Tīnai ir dzelžains plāns, shēma, sistēma, kas ir viņas mugurkauls. Pirms gadiem traumēts, vadot treniņus alpīnismā, bet tomēr funkcionējošs.

Par Valdi Zatleru. Prezidentu.

Par Valdi Zatleru. Prezidentu.

Kad viņu ievēlēja prezidenta amatā, es stāvēju aiz Saeimas ēkas stūra un raudāju. Jauna politiķe, kurai nebija skaidrs, kāpēc tam jānotiek tā. Man nebija ne jausmas, kas ir šis cilvēks, par kuru tikko Saeimas pozīcija (mēs bijām opozīcijā) bija nobalsojusi. Man līdz sirds dziļumiem bija aizvainojoši par zooloģisko dārzu... Šodien varu teikt, ka lepojos, ka man ir bijusi iespēja iepazīt šo cilvēku, strādāt kopā ar politiķi, kurš ar laiku tiešām kļuva par Prezidentu. Viņš bija tas, kurš palīdzēja man pieņemt lēmumu nepalikt politikā. Netieši un pats to nezinot.

Kā trūkst vairāk: labu darbinieku vai darba vietu?

© Foto: hotelroma.lv

Viena no mūsu valsts un cilvēku problēmām ir bezdarbs. Piekrītu, ir. Un īpaši reģionos, kur nav aktīvas ekonomikas, nav daudz iedzīvotāju un ir vēl neskaitāmi pamatoti iemesli, kāpēc grūti atrast darbu, jo darba vietu vienkārši nav. Tomēr gribu iebilst pret to, ka darbu nevar atrast vispār. Es kā darba devēja varu apstiprināt – grūti ir atrast labus darbiniekus. Kad pārņēmu savā vadībā vienu no senākajām viesnīcām Rīgā – Viesnīcu Roma, nolēmu, ka atjaunošu tajā vecās vācu īpašnieku laiku tradīcijas. Plānoju, ka pie mums būs izcila kārtība un labi, pretīmnākoši darbinieki kā jau viesmīlības jomā pienākas. Tagad – divus gadus kopš manas apņemšanās – tā arī ir. Bet ceļš līdz tam nebija viegls. Darbinieku vai to trūkuma dēļ.

Katram savs Krusta ceļš ejams

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris

Lielajā piektdienā Rīgā, Lielajā Ģildē, pirmatskaņojumu piedzīvoja ilgi gaidītā Kārļa Lāča pirmā simfonija "Krusta ceļš", kurā piedalījās Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO), Valsts Akadēmiskais koris "Latvija", Jolanta Strikaite, Gints Pabērzs, Kārlis Lācis un Māris Sirmais. Kaut ko tik skaistu, spēcīgu, saviļņojošu un svētīgu sen nebiju piedzīvojusi! Par kora "Latvija" koncertiem esmu jums jau stāstījusi, bet šis bija kā īpaša svētība ikvienam no mums - gan zālē sēdošajiem, gan uz skatuves esošajiem mūziķiem. 

#PasakiPaldies

© Foto: Atzī:me Fotomirkļi

Ko tur liegties, neviens jau neesam ideāli. Mazākas vai lielākas lietas mēdzam aizmirst savā ikdienā, skrejot pretī nospraustajiem mērķiem un sapņu piepildīšanai. Tikai cilvēcīgi un, kā saka, kam gan negadās, bet... kā attaisnosim to, ka arvien biežāk piemirstam vai nevēlamies atcerēties par absolūti pašsaprotamām lietām? Kaut vai par tiem pašiem lielajiem un mazajiem 'Paldies' cilvēkiem mums apkārt. Par tiem pašiem 'Paldies', kurus īsti pat nezinām kam adresēt - dabai, tuvam cilvēkam, Dievam, kosmosam vai zāles stiebram pļavā. "Šobrīd nav īstais brīdis un vieta. Gan rīt..." - mierinām sevi, bet nekas jau arī rīt nemainīsies. Piemirsīsim, skriesim un atkal viss no jauna - jauni nepateikti paldies'i. Arī jauni ieguvumi vai sasniegumi, kad vēl par iepriekšējiem neesam pateikušies...

ATZI:ME

39 lielisku un talantīgu autoru blogs par redzēto, dzirdēto, izbaudīto un ikdienas gaitās piedzīvoto. Lieliska vieta, kur iedvesmoties un patverties no rutīnas un depresijas.
Miers, draudzība un košļenes!

instaGrams

Ar radīts & uzturēts Latvijā, Atzī:me Media Group

Satura © Atzī:me Lielisko autoru pārziņā mūžīgi mūžos,
×
×

Pieslēgties

Cron Job Starts